Gaujiena

Izmantotā literatūra un avoti:

  • Latviešu tautas tērpi. – 1.sēj. Vidzeme. – Rīga: Jāņa sēta, 1995. – 319 lpp.

GAUJIENA. Ziemeļvidzemes etnogrāfiskais novads

KREKLS. Tunikveida krekli ar virsū šūtiem uzplečiem. Retāk sastopami tunikveida krekli ar iekšā šūtiem uzplečiem. Neliels rotājums balto darbu tehnikās atrodas apkakles galos, dūrgalos vai aprocēs un uzplečos.
BRUNČI. Svītru izkārtojums ir vertikāls smalkām krāsu pārejām. 19.gs.1.pusē un vidū brunčus auda lielākoties garensvītrainus pelēcīgā vai melnā pamattonī, ar daudzkrāsainu smalku svītru kārtojumu. 19.gs.2.pusē sāk aust arī rūtainus brunčus, kas vērojams arī Smiltenes pusē.
ŅIEBURS. JAKA. Krāsa tika pieskaņota kādam no brunču audumā ieaustiem toņiem. Jakas un ņieburi bija īsi – vai nu līdz jostas vietai, vai nedaudz tai pāri. Iecienīts rotājums bija „austiņu“ rinda mugurpusē.
JOSTAS. Jostu valkāšana bija izplatīta visā Ziemeļvidzemē. Svītrainās jostas vairāk lietoja vīrieši, bet sievietes ap saviem brunčiem sēja rakstainās un ziedainās jostas.
VILLAINES. Tās ir baltas, nerotātas. Vasarā liktas linu snātenes, aukstā laikā rūtainas seģenes, ziemā – veltās zaļās kučas.
MATAUKLA. Jaunavu matauklas darināja no pirktas sarkanas vilnas trinīša auduma lentes, kuras galus valkātājas pašas izšuva ar krāsainiem dzīpariem blakus ģeometriskiem rakstiem liekot augu un ziedu motīvus. Matauklas ap galvu sēja visai dažādi – gan priekšā samestas mezglos jeb vainagā, gan iepītas bizēs un apvītas galvai, pakausī sasienot. Matauklas darināja 5-6m garas, lai, sasienot pušķī, to gali nokarātos pāri visai mugurai.
VAINAGS. Kopš 18.gadsimta Vidzemē visvairāk ir izplatīti zīļu vainagi. Pēc darināšanas veida tos iedala mīkstajos un cietajos vainagos. Mīkstie vainagi ir raksturīgi Vidzemei, Latgalei un Augšzemei. Tiem ir dažāds augstums. Visvairāk iecienīts bija sarkanas krāsas pamats. Meitas gludi sasukātus matus sapina vienā vai divās bizēs. Vainagus lika uz galvas taisni, pieres daļā līdz ar matu saknēm. Vainagus darināja tādā lielumā, lai tas galvai labi piegultu un iesēstos pakausī.
SIEVU TORŅA CEPURE. Precēto sievu torņa cepures Ziemeļvidzemē tika bagātīgi rotātas ar izšuvumiem. Tie, izkārtoti ne tikai uz priekšmalas mežģīnes, bet arī pa visu cepures laukumu, atspoguļoja no pilsētas kultūras aizgūto rokdarbu tehniku dažādību, kas latviešu sētās ieviesās no 19.gs. Rotājumam torņa cepures apsēja ar vienkrāsainām vai rakstainām zīda lentēm (lentē savirpinātiem lakatiem). Lenti apņēma ap galvu un priekšā virs pieres vai pakausī sasēja pušķi vai mezglu.
ZEĶES. Pie goda tērpa sievietes velk baltas pusgaras mežģīņadījuma zeķes. Raksti katrā novadā ir atšķirīgi un tikuši sacerēti aizvien no jauna.
APAVI. Godu reizēs tika vilktas melnas ādas kurpes ar zemu papēdi.

Materiālus apkopoja un sagatavoja Inga Geduševa

Scroll to Top