Aukstajās un drēgnajās ziemas dienās labi sasildīs karstas tējas vai kafijas dzēriens, bet tā var būt arī neliela glāzīte melnā balzama. Vai zināt, cik sens ir savulaik Rīgā izgatavotais “brīnumdzēriens”? Stāstu par populārā ārstnieciskā dzērienaizgudrošanu, viltošanas mēģinājumiem un citiem vēstures faktiem papildinās vitrīnā izvietotās 19.- 20. gs. balzama krūkas no muzeja krājuma.
1752. gadā,Rīgas kalēju amata meistars Ābrams Kunce vārot, tvaicējot un nostādinot, atrada īsto sastāvu trejdeviņu zālīšu receptūrai. No 1762. gada avīzes: „Noderīgs dažādos gadījumos pie drudža, vēdergraizēm, zobu un galvas sāpēm, locekļu apdedzinājumiem, apsaldējumiem un mežģījumiem, pie baltās un sarkanās rozes, audzēju, indīgu kodumu, baltās rijējuguns, roku un kāju lūzumiem, īpaši pie slēgtiem lūzumiem, durtiem un kapātiem ievainojumiem. Visbīstamākos savainojumus tas dziedē piecās, sešās dienās.” Rāte apstiprināja likumīgās Kunces tiesības „vienīgajam savu izgudrojumu ražot un pārdot. Balzamam piedēvēja brīnumainas īpašības dziedēt cilvēka ķermeni gan no iekšpuses, gan no ārpuses, pēc principa, ja nelīdzēs, tad – tad arī neskādēs. 1790. gadā pirmo reizi minēts tā vēlākais nosaukums – Rīgas balzams.
19. gs. beigās un 20. gs. sākumā pirmatnējā recepte, kuras sastāvā bijis jābūt vismaz 24 komponentēm,vairs netika tik stingri ievērota. Arī Valmierā pirms un pēc II pasaules kara balzamu kā ārstniecības līdzekli varēja nopirkt kādā no pilsētas aptiekām. Mūsdienās populārais dzēriens ar nosaukumu Rīgas melnais balzams top rūpnieciski akciju sabiedrībā “Latvijas balzams”.
Izstāde
