Vecpiebalga
Izmantotā literatūra un avoti:
- Latviešu tautas tērpi. – 1.sēj. Vidzeme. – Rīga: Jāņa sēta, 1995. – 319 lpp.
- Maruta Grasmane. Latviešu tautas tērpi. Raksti. Izšūšana. – Senā klēts, Otrais papildinātais izdevums, 2013. – 295 lpp.
- Aija Jansone, Dagnija Kupče. Piebalga ir, bija un būs. Piebaldzēnu ģērbšanās kultūra 19.gadsimtā. Aušanas darbnīca „Vēverīšas“, izdevums, 2014, 183 lpp.
- Rasas Ozoliņas aušanas darbnīca „Rūja“ IK – bildes no arhīva
VECPIEBALGA. Piebalgas etnogrāfiskais novads
Piebalgas tautastērps no pārējiem Vidzemes novadu tautastērpiem atšķiras ar lielu vienkāršību un atturību kā rotājumos, tā kolorītā. Audēju meistarība vērojama izcili smalkajos kreklu un villaiņu audumos, brunču svītru krāsu daudzveidīgajos salikumos.
KREKLI. Krekli bija tikpat kā nerotāti, tunikveida, ar iekšā laistiem uzplečiem, kā arī velku virzienā piešūtiem uzplečiem, šauru, stāvu vai atlokāmu apkaklīti un citos novados neredzēti kuplām piedurknēm.
BRUNČI. 19.gs.2.p. piebaldziešu goda brunči bija melni ar vertikālām krāsainām svītrām. Atšķirībā no pārējās Vidzemes, šeit svītras bija sīkākas un blīvāk sakārtotas, ar ļoti plašu krāsu spektru. Sievietes apģērba svarīga sastāvdaļa bija kabata vai t.s. kale.
JAKAS. ŅIEBURI. Goda reizēs jakas un ņieburus nevilka. Valkāja tikai ikdienā un darbā.
JOSTAS. Nešūto brunču un citu apģērba gabalu saturēšanai un apdarei Vecpiebalgas zemnieki lietoja pīnītes, prievītes un jostas. Visbiežāk darināja ziedainās jostas.
VILLAINES. Piebalgas baltā goda villaine bija ļoti gara, ar garām savirpinātām bārkstīm galos un šaurām sarkanām iesaustām svītriņām visapkārt. Uzsegta tā sniedzās līdz pat brunču malai. Villaini ar saktu parasti nesasprauda. Tā labi turējās uz pleciem, ja galus priekšā izlaida caur elkoņiem. To valkāja tieši uz krekla.
PRIEKŠAUTI. Bija divu veidu priekšauti: darbam saimniecībā un darbam goda mielasta laikā.
GALVASSEGAS. Meitas galvā liek melna tūka vainagus, kas vidusdaļā 7 rindiņas izšūts ar sīkām stikla zīlītēm. Sievu rota – apaļas stāvas zaļmalītes. Tās šuva no melnas vai tumši zilas vilnas drānas, apakšdaļu apšujot ar zaļu audumu. Vēsā laikā sievas nesāja t.s. apaļās cepures.
ZEĶES. Vidzemē vēsākā laikā un godu reizēs sievas kājās āva zeķes.
VĪRIEŠI. Piebalgas vīriešu apģērbs pārējo vidzemnieku tērpu klāstā izceļas ar garajiem, mugurpusē bagātīgi krokotajiem svārkiem – krumpaiņiem – un augstajām plamalainajām cepurēm – ratenēm. Ap svārkiem apjoza pītas vai austas svītrainas jostas, reizēm arī zīļu jostas. Kājās āva melnus garos zābakus.
Materiālus apkopoja un sagatavoja Inga Geduševa
Dzērbene
Izmantotā literatūra un avoti:
- Latviešu tautas tērpi. – 1.sēj. Vidzeme. – Rīga: Jāņa sēta, 1995. – 319 lpp.
DZĒRBENE. Austrumvidzemes etnogrāfiskais novads
KREKLI. Sastopami dažāda veida krekli:
- Līdzīgi Ziemeļvidzemes tunikveida krekliem ar virsū uzšūtiem uzplečiem un nelielu izšuvumu apkaklē balto darbu tehnikā;
- Līdzīgi Krustpils tunikveida krekliem ar iekšā iešūtiem uzplečiem, stāvu apkakli un izšuvumu ar vilnas dziju krāsaino darbu tehnikā.
BRUNČI. Tie austi ļoti dažādi – sīksvītraini zilā vai pelēcīgā pamatā. Izplatīti arī šķērssvītraini, rūtaini, pat sīkrakstaini brunči.
ŅIEBURS. JAKA. Raksturīgas jakas ar muduriem. Bieži tās rotā izšuvums. Ņieburus velk reti.
JOSTAS. Raksturīgas ir ziedainās un svītrainās jostas. Retāk darinātas rakstainas jostas.
VILLAINES. Austrumdaļā ir raskturīgas Krustpils tipa villaines, ziemeļdaļā un rietumdaļā – baltas villaines.
PRIEKŠAUTI. Pie goda tērpiem nereti liek izšūtu priekšautus.
GALVASSEGAS. Meitas galvā liek sarkana tūka auduma vainagus, kas rotāti ar stikla zīlītēm un stikla salmiņiem. Austrumdaļā, tāpat kā Rīgas novadā, valkā šaurus melnus vai tumši zilus sienamos samta vainadziņus.
Īpatnējas ir sievu cepures. Tās darinātas no smalka balta linu auduma ar platu vainagveida atlocītu malu. Cepures rotā grezns izšuvums krāsaino darbu tehnikā ar vertikāli izvietotām raksta josliņām.
Materiālus apkopoja un sagatavoja Inga Geduševa
