Lizums un Lejasciems
Izmantotā literatūra un avoti:
- Latviešu tautas tērpi. – 1.sēj. Vidzeme. – Rīga: Jāņa sēta, 1995. – 319 lpp.
- Maruta Grasmane. Latviešu tautas tērpi. Raksti. Izšūšana. – Senā klēts, Otrais papildinātais izdevums, 2013. – 295 lpp.
- Rasas Ozoliņas aušanas darbnīca „Rūja“ IK – bildes no arhīva
- Bildes no Gunas Miķelsones arhīva
LIZUMS. LEJASCIEMS. Ziemeļvidzemes etnogrāfiskais novads
KREKLS. Tunikveida krekli ar virsū šūtiem uzplečiem. Retāk sastopami tunikveida krekli ar iekšā šūtiem uzplečiem. Neliels rotājums balto darbu tehnikās atrodas apkakles galos, dūrgalos vai aprocēs un uzplečos.
BRUNČI. Svītru izkārtojums ir vertikāls smalkām krāsu pārejām. 19.gs.1.pusē un vidū brunčus auda lielākoties garensvītrainus pelēcīgā vai melnā pamattonī, ar daudzkrāsainu smalku svītru kārtojumu. 19.gs.2.pusē sāk aust arī rūtainus brunčus, kas vērojams arī Smiltenes pusē.
ŅIEBURS. JAKA. Krāsa tika pieskaņota kādam no brunču audumā ieaustiem toņiem. Jakas un ņieburi bija īsi – vai nu līdz jostas vietai, vai nedaudz tai pāri. Iecienīts rotājums bija „austiņu“ rinda mugurpusē.
JOSTAS. Jostu valkāšana bija izplatīta visā Ziemeļvidzemē. Svītrainās jostas vairāk lietoja vīrieši, bet sievietes ap saviem brunčiem sēja rakstainās un ziedainās jostas.
VILLAINES. Tās ir baltas, nerotātas. Vasarā liktas linu snātenes, aukstā laikā rūtainas seģenes, ziemā – veltās zaļās kučas.
MATAUKLA. Jaunavu matauklas darināja no pirktas sarkanas vilnas trinīša auduma lentes, kuras galus valkātājas pašas izšuva ar krāsainiem dzīpariem blakus ģeometriskiem rakstiem liekot augu un ziedu motīvus. Matauklas ap galvu sēja visai dažādi – gan priekšā samestas mezglos jeb vainagā, gan iepītas bizēs un apvītas galvai, pakausī sasienot. Matauklas darināja 5-6m garas, lai, sasienot pušķī, to gali nokarātos pāri visai mugurai.
VAINAGS. Kopš 18.gadsimta Vidzemē visvairāk ir izplatīti zīļu vainagi. Pēc darināšanas veida tos iedala mīkstajos un cietajos vainagos. Mīkstie vainagi ir raksturīgi Vidzemei, Latgalei un Augšzemei. Tiem ir dažāds augstums. Visvairāk iecienīts bija sarkanas krāsas pamats. Meitas gludi sasukātus matus sapina vienā vai divās bizēs. Vainagus lika uz galvas taisni, pieres daļā līdz ar matu saknēm. Vainagus darināja tādā lielumā, lai tas galvai labi piegultu un iesēstos pakausī.
SIEVU TORŅA CEPURE. Precēto sievu torņa cepures Ziemeļvidzemē tika bagātīgi rotātas ar izšuvumiem. Tie, izkārtoti ne tikai uz priekšmalas mežģīnes, bet arī pa visu cepures laukumu, atspoguļoja no pilsētas kultūras aizgūto rokdarbu tehniku dažādību, kas latviešu sētās ieviesās no 19.gs. Rotājumam torņa cepures apsēja ar vienkrāsainām vai rakstainām zīda lentēm (lentē savirpinātiem lakatiem). Lenti apņēma ap galvu un priekšā virs pieres vai pakausī sasēja pušķi vai mezglu.
ZEĶES. Pie goda tērpa sievietes velk baltas pusgaras mežģīņadījuma zeķes. Raksti katrā novadā ir atšķirīgi un tikuši sacerēti aizvien no jauna.
APAVI. Godu reizēs tika vilktas melnas ādas kurpes ar zemu papēdi.
Materiālus apkopoja un sagatavoja Inga Geduševa
Galgauska
Izmantotā literatūra un avoti:
- Latviešu tautas tērpi. – 1.sēj. Vidzeme. – Rīga: Jāņa sēta, 1995. – 319 lpp.
- Maruta Grasmane. Latviešu tautas tērpi. Raksti. Izšūšana. – Senā klēts, Otrais papildinātais izdevums, 2013. – 295 lpp.
- Rasas Ozoliņas aušanas darbnīca „Rūja“ IK – bildes no arhīva
GALGAUSKA. Ziemeļvidzemes etnogrāfiskais novads
KREKLS. Tunikveida krekli ar virsū šūtiem uzplečiem. Retāk sastopami tunikveida krekli ar iekšā šūtiem uzplečiem. Neliels rotājums balto darbu tehnikās atrodas apkakles galos, dūrgalos vai aprocēs un uzplečos.
BRUNČI. Svītru izkārtojums ir vertikāls smalkām krāsu pārejām. 19.gs.1.pusē un vidū brunčus auda lielākoties garensvītrainus pelēcīgā vai melnā pamattonī, ar daudzkrāsainu smalku svītru kārtojumu. 19.gs.2.pusē sāk aust arī rūtainus brunčus, kas vērojams arī Smiltenes pusē.
ŅIEBURS. JAKA. Krāsa tika pieskaņota kādam no brunču audumā ieaustiem toņiem. Jakas un ņieburi bija īsi – vai nu līdz jostas vietai, vai nedaudz tai pāri. Iecienīts rotājums bija „austiņu“ rinda mugurpusē.
JOSTAS. Jostu valkāšana bija izplatīta visā Ziemeļvidzemē. Svītrainās jostas vairāk lietoja vīrieši, bet sievietes ap saviem brunčiem sēja rakstainās un ziedainās jostas.
VILLAINES. Tās ir baltas, nerotātas. Vasarā liktas linu snātenes, aukstā laikā rūtainas seģenes, ziemā – veltās zaļās kučas.
MATAUKLA. Jaunavu matauklas darināja no pirktas sarkanas vilnas trinīša auduma lentes, kuras galus valkātājas pašas izšuva ar krāsainiem dzīpariem blakus ģeometriskiem rakstiem liekot augu un ziedu motīvus. Matauklas ap galvu sēja visai dažādi – gan priekšā samestas mezglos jeb vainagā, gan iepītas bizēs un apvītas galvai, pakausī sasienot. Matauklas darināja 5-6m garas, lai, sasienot pušķī, to gali nokarātos pāri visai mugurai.
VAINAGS. Kopš 18.gadsimta Vidzemē visvairāk ir izplatīti zīļu vainagi. Pēc darināšanas veida tos iedala mīkstajos un cietajos vainagos. Mīkstie vainagi ir raksturīgi Vidzemei, Latgalei un Augšzemei. Tiem ir dažāds augstums. Visvairāk iecienīts bija sarkanas krāsas pamats. Meitas gludi sasukātus matus sapina vienā vai divās bizēs. Vainagus lika uz galvas taisni, pieres daļā līdz ar matu saknēm. Vainagus darināja tādā lielumā, lai tas galvai labi piegultu un iesēstos pakausī.
SIEVU TORŅA CEPURE. Precēto sievu torņa cepures Ziemeļvidzemē tika bagātīgi rotātas ar izšuvumiem. Tie, izkārtoti ne tikai uz priekšmalas mežģīnes, bet arī pa visu cepures laukumu, atspoguļoja no pilsētas kultūras aizgūto rokdarbu tehniku dažādību, kas latviešu sētās ieviesās no 19.gs. Rotājumam torņa cepures apsēja ar vienkrāsainām vai rakstainām zīda lentēm (lentē savirpinātiem lakatiem). Lenti apņēma ap galvu un priekšā virs pieres vai pakausī sasēja pušķi vai mezglu.
ZEĶES. Pie goda tērpa sievietes velk baltas pusgaras mežģīņadījuma zeķes. Raksti katrā novadā ir atšķirīgi un tikuši sacerēti aizvien no jauna.
APAVI. Godu reizēs tika vilktas melnas ādas kurpes ar zemu papēdi.
Materiālus apkopoja un sagatavoja Inga Geduševa
Virāne
Izmantotā literatūra un avoti:
- Latviešu tautas tērpi. – 1.sēj. Vidzeme. – Rīga: Jāņa sēta, 1995. – 319 lpp.
- Guna Miķelsone – foto no personīgā arhīva
VIRĀNE (Austrumvidzemes etnogrāfiskais novads)
SIEVIETES
KREKLI. Sastopami dažāda veida krekli:
- Līdzīgi Ziemeļvidzemes tunikveida krekliem ar virsū uzšūtiem uzplečiem un nelielu izšuvumu apkaklē balto darbu tehnikā;
- Līdzīgi Krustpils tunikveida krekliem ar iekšā iešūtiem uzplečiem, stāvu apkakli un izšuvumu ar vilnas dziju krāsaino darbu tehnikā.
BRUNČI. Tie austi ļoti dažādi – sīksvītraini zilā vai pelēcīgā pamatā. Izplatīti arī šķērssvītraini, rūtaini, pat sīkrakstaini brunči.
ŅIEBURS. JAKA. Raksturīgas jakas ar muduriem. Bieži tās rotā izšuvums. Ņieburus velk reti.
JOSTAS. Raksturīgas ir ziedainās un svītrainās jostas. Retāk darinātas rakstainas jostas.
VILLAINES. Austrumdaļā ir raskturīgas Krustpils tipa villaines, ziemeļdaļā un rietumdaļā – baltas villaines.
PRIEKŠAUTI. Pie goda tērpiem nereti liek izšūtu priekšautus.
GALVASSEGAS. Meitas galvā liek sarkana tūka auduma vainagus, kas rotāti ar stikla zīlītēm un stikla salmiņiem. Austrumdaļā, tāpat kā Rīgas novadā, valkā šaurus melnus vai tumši zilus sienamos samta vainadziņus.
Īpatnējas ir sievu cepures. Tās darinātas no smalka balta linu auduma ar platu vainagveida atlocītu malu. Cepures rotā grezns izšuvums krāsaino darbu tehnikā ar vertikāli izvietotām raksta josliņām.
Materiālus apkopoja un sagatavoja Inga Geduševa.
Ranka
Izmantotā literatūra un avoti:
- Aija Jansone, Dagnija Kupče. Piebalga ir, bija un būs, – Aušanas darbnīca Vēverīšas, 2014. – 182 lpp.
- Latviešu tautas tērpi. – 1.sēj. Vidzeme. – Rīga: Jāņa sēta, 1995. – 319 lpp.
- Maruta Grasmane. Latviešu tautas tērpi. Raksti. Izšūšana. – Senā klēts, Otrais papildinātais izdevums, 2013. – 295 lpp.
- Valmieras muzeja fotogrāfijas
RANKA (Piebalgas novads)
SIEVIETES
Piebalgas tautastērps no pārējiem Vidzemes novadu tautastērpiem atšķiras ar lielu vienkāršību un atturību kā rotājumā, tā kolorītā.
KREKLI. Tunikveida piegriezums ar iekšā iešūtiem uzplečiem.Krekliem raksturīgs neliels rotājums balto darbu tehnikā, ļoti bagātīgs krokojums kakla izgriezuma daļā un piedurknes augšdaļā, kā arī krokojums pie aproces.
BRUNČI. Tie pamatā ir melnā vai tumši zilā pamatkrāsā. Raksturīgi vertikāli sīku svītru ritmi smalkās krāsu gammās.
ŅIEBURS. JAKA. Pie goda tērpiem nevelk. Jakas un ņieburus valkāja pie darba tērpiem.
JOSTAS. Brunčus apsien ar saskaņotos toņos austu ziedainu jostu.
VILLAINES. Tās ir baltas, nerotātas, tikai galos ir ieaustas sīkas sarkanzaļas svītras. Bārkstis galos var būt smalkas, grodi sagrieztas. Vasarā apliek grezni austas snātenes. Villaini ar saktu nesprauda.
GALVASSEGAS. Meitas galvā liek platus (līdz 11 cm), mīkstus, no melna tūka darinātus vainagus, kas izrotāti ar dažām sīku zīlīšu rindām. Senāk gan esot bijuši arī tumši zili un sarkani vainagi ar sīkām pērlītēm blīvā kārtojumā.
Sievas liek īpatnējas apaļas, no melna un zaļa tūka šūtas cepures. Rakstos ir minēts, ka galvā liktas arī aubes tornainītes.
Tirza
Izmantotā literatūra un avoti:
- Latviešu tautas tērpi. – 1.sēj. Vidzeme. – Rīga: Jāņa sēta, 1995. – 319 lpp.
- Maruta Grasmane. Latviešu tautas tērpi. Raksti. Izšūšana. – Senā klēts, Otrais papildinātais izdevums, 2013. – 295 lpp.
- Rasas Ozoliņas aušanas darbnīca „Rūja“ IK – bildes no arhīva
TIRZA. Ziemeļvidzemes etnogrāfiskais novads
KREKLS. Tunikveida krekli ar virsū šūtiem uzplečiem. Retāk sastopami tunikveida krekli ar iekšā šūtiem uzplečiem. Neliels rotājums balto darbu tehnikās atrodas apkakles galos, dūrgalos vai aprocēs un uzplečos.
BRUNČI. Svītru izkārtojums ir vertikāls smalkām krāsu pārejām. 19.gs.1.pusē un vidū brunčus auda lielākoties garensvītrainus pelēcīgā vai melnā pamattonī, ar daudzkrāsainu smalku svītru kārtojumu. 19.gs.2.pusē sāk aust arī rūtainus brunčus, kas vērojams arī Smiltenes pusē.
ŅIEBURS. JAKA. Krāsa tika pieskaņota kādam no brunču audumā ieaustiem toņiem. Jakas un ņieburi bija īsi – vai nu līdz jostas vietai, vai nedaudz tai pāri. Iecienīts rotājums bija „austiņu“ rinda mugurpusē.
JOSTAS. Jostu valkāšana bija izplatīta visā Ziemeļvidzemē. Svītrainās jostas vairāk lietoja vīrieši, bet sievietes ap saviem brunčiem sēja rakstainās un ziedainās jostas.
VILLAINES. Tās ir baltas, nerotātas. Vasarā liktas linu snātenes, aukstā laikā rūtainas seģenes, ziemā – veltās zaļās kučas.
MATAUKLA. Jaunavu matauklas darināja no pirktas sarkanas vilnas trinīša auduma lentes, kuras galus valkātājas pašas izšuva ar krāsainiem dzīpariem blakus ģeometriskiem rakstiem liekot augu un ziedu motīvus. Matauklas ap galvu sēja visai dažādi – gan priekšā samestas mezglos jeb vainagā, gan iepītas bizēs un apvītas galvai, pakausī sasienot. Matauklas darināja 5-6m garas, lai, sasienot pušķī, to gali nokarātos pāri visai mugurai.
VAINAGS. Kopš 18.gadsimta Vidzemē visvairāk ir izplatīti zīļu vainagi. Pēc darināšanas veida tos iedala mīkstajos un cietajos vainagos. Mīkstie vainagi ir raksturīgi Vidzemei, Latgalei un Augšzemei. Tiem ir dažāds augstums. Visvairāk iecienīts bija sarkanas krāsas pamats. Meitas gludi sasukātus matus sapina vienā vai divās bizēs. Vainagus lika uz galvas taisni, pieres daļā līdz ar matu saknēm. Vainagus darināja tādā lielumā, lai tas galvai labi piegultu un iesēstos pakausī.
SIEVU TORŅA CEPURE. Precēto sievu torņa cepures Ziemeļvidzemē tika bagātīgi rotātas ar izšuvumiem. Tie, izkārtoti ne tikai uz priekšmalas mežģīnes, bet arī pa visu cepures laukumu, atspoguļoja no pilsētas kultūras aizgūto rokdarbu tehniku dažādību, kas latviešu sētās ieviesās no 19.gs. Rotājumam torņa cepures apsēja ar vienkrāsainām vai rakstainām zīda lentēm (lentē savirpinātiem lakatiem). Lenti apņēma ap galvu un priekšā virs pieres vai pakausī sasēja pušķi vai mezglu.
ZEĶES. Pie goda tērpa sievietes velk baltas pusgaras mežģīņadījuma zeķes. Raksti katrā novadā ir atšķirīgi un tikuši sacerēti aizvien no jauna.
APAVI. Godu reizēs tika vilktas melnas ādas kurpes ar zemu papēdi.
Materiālus apkopoja un sagatavoja Inga Geduševa
Beļava un Stāmeriene
Izmantotā literatūra un avoti:
- Latviešu tautas tērpi. – 1.sēj. Vidzeme. – Rīga: Jāņa sēta, 1995. – 319 lpp.
- Maruta Grasmane. Latviešu tautas tērpi. Raksti. Izšūšana. – Senā klēts, Otrais papildinātais izdevums, 2013. – 295 lpp.
- Rasas Ozoliņas aušanas darbnīca „Rūja“ – fotogrāfijas no arhīva
BEĻAVA, STĀMERIENE. Ziemeļvidzemes etnogrāfiskais novads
KREKLS. Tunikveida krekli ar virsū šūtiem uzplečiem. Retāk sastopami tunikveida krekli ar iekšā šūtiem uzplečiem. Neliels rotājums balto darbu tehnikās atrodas apkakles galos, dūrgalos vai aprocēs un uzplečos.
BRUNČI. Svītru izkārtojums ir vertikāls smalkām krāsu pārejām. 19.gs.1.pusē un vidū brunčus auda lielākoties garensvītrainus pelēcīgā vai melnā pamattonī, ar daudzkrāsainu smalku svītru kārtojumu. 19.gs.2.pusē sāk aust arī rūtainus brunčus, kas vērojams arī Smiltenes pusē.
ŅIEBURS. JAKA. Krāsa tika pieskaņota kādam no brunču audumā ieaustiem toņiem. Jakas un ņieburi bija īsi – vai nu līdz jostas vietai, vai nedaudz tai pāri. Iecienīts rotājums bija „austiņu“ rinda mugurpusē.
JOSTAS. Jostu valkāšana bija izplatīta visā Ziemeļvidzemē. Svītrainās jostas vairāk lietoja vīrieši, bet sievietes ap saviem brunčiem sēja rakstainās un ziedainās jostas.
VILLAINES. Tās ir baltas, nerotātas. Vasarā liktas linu snātenes, aukstā laikā rūtainas seģenes, ziemā – veltās zaļās kučas.
MATAUKLA. Jaunavu matauklas darināja no pirktas sarkanas vilnas trinīša auduma lentes, kuras galus valkātājas pašas izšuva ar krāsainiem dzīpariem blakus ģeometriskiem rakstiem liekot augu un ziedu motīvus. Matauklas ap galvu sēja visai dažādi – gan priekšā samestas mezglos jeb vainagā, gan iepītas bizēs un apvītas galvai, pakausī sasienot. Matauklas darināja 5-6m garas, lai, sasienot pušķī, to gali nokarātos pāri visai mugurai.
VAINAGS. Kopš 18.gadsimta Vidzemē visvairāk ir izplatīti zīļu vainagi. Pēc darināšanas veida tos iedala mīkstajos un cietajos vainagos. Mīkstie vainagi ir raksturīgi Vidzemei, Latgalei un Augšzemei. Tiem ir dažāds augstums. Visvairāk iecienīts bija sarkanas krāsas pamats. Meitas gludi sasukātus matus sapina vienā vai divās bizēs. Vainagus lika uz galvas taisni, pieres daļā līdz ar matu saknēm. Vainagus darināja tādā lielumā, lai tas galvai labi piegultu un iesēstos pakausī.
SIEVU TORŅA CEPURE. Precēto sievu torņa cepures Ziemeļvidzemē tika bagātīgi rotātas ar izšuvumiem. Tie, izkārtoti ne tikai uz priekšmalas mežģīnes, bet arī pa visu cepures laukumu, atspoguļoja no pilsētas kultūras aizgūto rokdarbu tehniku dažādību, kas latviešu sētās ieviesās no 19.gs. Rotājumam torņa cepures apsēja ar vienkrāsainām vai rakstainām zīda lentēm (lentē savirpinātiem lakatiem). Lenti apņēma ap galvu un priekšā virs pieres vai pakausī sasēja pušķi vai mezglu.
ZEĶES. Pie goda tērpa sievietes velk baltas pusgaras mežģīņadījuma zeķes. Raksti katrā novadā ir atšķirīgi un tikuši sacerēti aizvien no jauna.
APAVI. Godu reizēs tika vilktas melnas ādas kurpes ar zemu papēdi.
Materiālus apkopoja un sagatavoja Inga Geduševa
Gulbene, Vecgulbene un Jaungulbene
Izmantotā literatūra un avoti:
- Latviešu tautas tērpi. – 1.sēj. Vidzeme. – Rīga: Jāņa sēta, 1995. – 319 lpp.
- Maruta Grasmane. Latviešu tautas tērpi. Raksti. Izšūšana. – Senā klēts, Otrais papildinātais izdevums, 2013. – 295 lpp.
- Rasas Ozoliņas aušanas darbnīca „Rūja“ – fotogrāfijas no arhīva
GULBENE, VECGULBENE, JAUNGULBENE. Ziemeļvidzemes etnogrāfiskais novads
KREKLS. Tunikveida krekli ar virsū šūtiem uzplečiem. Retāk sastopami tunikveida krekli ar iekšā šūtiem uzplečiem. Neliels rotājums balto darbu tehnikās atrodas apkakles galos, dūrgalos vai aprocēs un uzplečos.
BRUNČI. Svītru izkārtojums ir vertikāls smalkām krāsu pārejām. 19.gs.1.pusē un vidū brunčus auda lielākoties garensvītrainus pelēcīgā vai melnā pamattonī, ar daudzkrāsainu smalku svītru kārtojumu. 19.gs.2.pusē sāk aust arī rūtainus brunčus, kas vērojams arī Smiltenes pusē.
ŅIEBURS. JAKA. Krāsa tika pieskaņota kādam no brunču audumā ieaustiem toņiem. Jakas un ņieburi bija īsi – vai nu līdz jostas vietai, vai nedaudz tai pāri. Iecienīts rotājums bija „austiņu“ rinda mugurpusē.
JOSTAS. Jostu valkāšana bija izplatīta visā Ziemeļvidzemē. Svītrainās jostas vairāk lietoja vīrieši, bet sievietes ap saviem brunčiem sēja rakstainās un ziedainās jostas.
VILLAINES. Tās ir baltas, nerotātas. Vasarā liktas linu snātenes, aukstā laikā rūtainas seģenes, ziemā – veltās zaļās kučas.
MATAUKLA. Jaunavu matauklas darināja no pirktas sarkanas vilnas trinīša auduma lentes, kuras galus valkātājas pašas izšuva ar krāsainiem dzīpariem blakus ģeometriskiem rakstiem liekot augu un ziedu motīvus. Matauklas ap galvu sēja visai dažādi – gan priekšā samestas mezglos jeb vainagā, gan iepītas bizēs un apvītas galvai, pakausī sasienot. Matauklas darināja 5-6m garas, lai, sasienot pušķī, to gali nokarātos pāri visai mugurai.
VAINAGS. Kopš 18.gadsimta Vidzemē visvairāk ir izplatīti zīļu vainagi. Pēc darināšanas veida tos iedala mīkstajos un cietajos vainagos. Mīkstie vainagi ir raksturīgi Vidzemei, Latgalei un Augšzemei. Tiem ir dažāds augstums. Visvairāk iecienīts bija sarkanas krāsas pamats. Meitas gludi sasukātus matus sapina vienā vai divās bizēs. Vainagus lika uz galvas taisni, pieres daļā līdz ar matu saknēm. Vainagus darināja tādā lielumā, lai tas galvai labi piegultu un iesēstos pakausī.
SIEVU TORŅA CEPURE. Precēto sievu torņa cepures Ziemeļvidzemē tika bagātīgi rotātas ar izšuvumiem. Tie, izkārtoti ne tikai uz priekšmalas mežģīnes, bet arī pa visu cepures laukumu, atspoguļoja no pilsētas kultūras aizgūto rokdarbu tehniku dažādību, kas latviešu sētās ieviesās no 19.gs. Rotājumam torņa cepures apsēja ar vienkrāsainām vai rakstainām zīda lentēm (lentē savirpinātiem lakatiem). Lenti apņēma ap galvu un priekšā virs pieres vai pakausī sasēja pušķi vai mezglu.
ZEĶES. Pie goda tērpa sievietes velk baltas pusgaras mežģīņadījuma zeķes. Raksti katrā novadā ir atšķirīgi un tikuši sacerēti aizvien no jauna.
APAVI. Godu reizēs tika vilktas melnas ādas kurpes ar zemu papēdi.
Materiālus apkopoja un sagatavoja Inga Geduševa
