Abra – garens koka trauks mīklas gatavošanai
Aile – sprauga sienā logam, durvīm vai arī sprauga griestos.
Aizbāznis – aiztaisāmais ēkas lūkai vai lodziņam.
Aizdurve – kakts (telpas iekšpusē) aiz durvīm.
Aizgalds – no mizas attīrītiem dēļiem, kokiem ierīkots nodalījums mājlopiem.
Aizgore – aizkrāsns
Aizkari – auduma sloksne loga vai istabas daļas aizklāšanai, arī norobežošanai.
Aizodere – agrākos laikos kalpiem domāta mazāka istaba, kas no lielākas norobežota vai nu ar aizkaru, vai kādu aizslietni.
Aizsargzīmes – uzvilktas, iegrebtas vai citādi iestrādātas zīmes mājas stenderēs (durvīs), sliekšņos, pakšos u.c. vietās maģiskai aizsardzībai pret ārēju kaitējumu.
Aizsleja – ēku ārsienu aizsargs, veidots no niedrēm, salmiem u.c. materiāliem.
Aizšava – logu vai durvju aizbīdnis.
Aizvari – slēģi, aizvirtņi.
Aizvārša – durvju aizbīdnis.
Aka – zemē izurbta, izrakta un ar grodiem nostiprināta atvere ūdens ņemšanai.
Akmens – arī laukakmens – viens no būvmateriāliem, kas izmantots galvenokārt ēku pamatos, bet arī mūra ēku sienās, ceļu būvei u.c.
Akmens sēta – žogs no blakus saveltiem laukakmeņiem.
Apaļkoki – būvkoki, kas atstāti dabiskajā – apaļajā veidolā.
Apbūve – ēku celtniecības plāns un veids; celtniecība, celtniecības vieta.
Apciems – apkaime.
Apcirknis – nožogots (parasti ar dēļu sienu) nodalījums klētī vai citā saimniecības ēkā graudu, sakņu, mantas u.c. uzglabāšanai.
Apdarene – pļava vai tīrums, ap kuru apdarīts žogs.
Apgaust – apraudāt
Apjums – ar jumtu segta ēka.
Apkalumi – metāla (visbiežāk dzelzs) detaļas, ar ko apkaļ durvis, logus u.c.
Apkārtījums – jumta pārklājums ar kārtīm, spārēm.
Aplēst – aprēķināt, aptuveni novērtēt.
Aplikumi – dēļi ar ornamentētiem izgriezumiem ēkas ārpusē virs loga.
Aploda – durvju vai logu apmale, ietvars.
Aploks – iežogots laukums mājlopiem.
Apmale – loga vai durvju līste.
Apmetne – dzīvesvieta.
Apmetums – javas slānis, ar ko apklāj ēkas sienas, dažkārt arī griestus.
Aprepējis – raupjš
Apruslis – „paugurs vai bedre, kur rok zvirgzdus, granti vai smilti.”
Apsēta – iežogots laukums; aploks.
Apslogas – „biezi dēļi lubu jumta kores apsegšanai.”
Apšūt – pārklāt pamatmateriālu ar kādu citu materiālu (apmūrēt, apsist ar dēļiem) ēkas ārpusi vai iekšpusi.
Aptvars – apkārtmērs.
Apvalkdūmenis, saukts arī par manteļskursteni, dižo skursteni – liels dūmenis, kas būvēts visā ēkas augumā, augšdaļā sašaurināts.
Arājs – zemnieks, zemes apstrādātājs; precinieks; vīrs.
Arkls – agrāk zemes vērtības aplikšanas vienība. „13.gs. par arklu sauca zemnieku saimniecību, ko apstrādāja ar vienu zirgu, vienu spīļarklu un vienu ecēšu.”
Arods – apcirknis
Asmīte – agrākos laikos astotdaļarkla lielas mājas, šādas mājas veidojuši ciemi; Asmītnieks – asmītes saimnieks.
Astru jeb ašķu jumts – jumts no meldriem, arī no niedrām.
Ateja – tualete.
Atgāžņi – slīpi iestiprināti baļķi ēkas (parasti šķūņa) stāva labākai saturēšanai.
Atkravas – atkritumi, krāmi
Atlašāt – dzēst (par kaļķiem).
Atslēga – rīks, ar ko aizdara (nodrošinoties pret svešiem) vai atdara ēkas (telpas) durvis vai arī dažādu priekšmetu vākus (piemēram, pūra lādēm).
Atstabs – lubu jumta siju atbalsta koks.
Atstrāgs – atspaids, koks, kas kaut ko (at)balsta. „Pie ikviena posma liec atstrāgu abās pusēs, tad tā sēta nepašaubīsies.”
Atvērtne – rijās vai dūmistabās divdaļīgu durvju augšējā daļa, kas bija attaisāma atsevišķi un kalpoja vēdināšanai vai gaismas ielaišanai telpā.
Aube – drānas galvassegas; cepure.
Aubītes – četrslīpju jumti.
Audenis – jostveida audums.
Augšiene – ēkas augšējā daļa; bēniņi.
Aulis – egļu mizu vai bluķa bišu strops
Aušāt – aptēst, apdarināt pakšu galus.
Auts – audekla gabals apklāšanai, apsiešanai
Avs – Aita
Āderēšana – krāsošanas paņēmiens, kura nolūks atdarināt augstākas šķirnes koka struktūru.
Ārdēt – Rūdīt
Ārdi – uz rijas sijām izvietoti brīvi pārbīdāmi apaļkoki sera sakraušanai un žāvēšanai.
Āre – Kopta, kultivēta zeme
Āži – jumta kores gala konstrukcijas elements. „Brodiņa malas nostiprināja īpašiem krustām saliktiem galdiem, kuru galus bieži izrotāja, izveidojot t.s. āžus vai bukus.”
Babulnieki – iebūvieši jeb piemitņi.
Bajārs – Labietis, Latviešu Virsaitis; Bagāts Saimnieks
Balsināt – nokrāsot (ar kaļķiem, krītu, dažkārt piejaucot glūdu) baltā krāsā.
Balsteklis – konsole; vienā galā iespīlēta sija.
Balsts – atspaids (koks, dēlis, stabs vai cits veidojums), kas palīdz noturēt ēkas vai kādas tās daļas svaru.
Balzums – loga aplodas lejasdaļa; šķērskoks.
Baļķis – celtniecībai apdarināts (nogriezts, nomizots) koka stumbrs.
Baļļa – Koka Vanna
Bambāle – Vabole
Bandinieks – Kalps, Ko Saimnieks Algo Par Zemes Gabalu – Bandu
Banksts – šķērskoks, kas savieno un vienlaikus satur ēkas divas pretējās spāres.
Banta – apaļkoks balstam, izmantots galvenokārt manteļskurstenī.
Basainis – zirgs ar baltām priekškājam
Bauga – veca māja, kur nedzīvo vai nevar dzīvot
Bauka – Veca, sakritusi mājiņa
Bendele – šķērskoks, kas savieno un vienlaikus satur ēkas divas pretējās spāres.
Beņķis – Garais Sols
Berma – grants karjers.
Bēģele – palodze loga ārpusē.
Bēniņi – telpa starp griestiem un jumtu; istabaugša.
Bēris – Mazs, brūns zirdziņš
Bikainīte – Jauna aitiņa
Birdi – Aužamo Stāvu Sastāvdaļa
Birdi – Šķiets
Birga – Sods, Rājiens
Bīliņģis – pamats; paaugstinājums.
Bleķis – skārds.
Blietēt – „dauzīt vālēm māla kulu, lai tas paliek sīksts un izturīgs”.
Bluķa vakars – Ziemassvētku priekšvakars, iezīmēts ar ozola (vēlāk arī cita, vet vēlams lapu koka) bluķa vilkšanu.Bluķis iemiesoja saules enerģiju. Velkot bluķi no mājas uz māju pēcgalā sadedzinot, ziemas tumšākajā brīdī ļaudis gatavoja ceļu saules atdzimšanai un māju auglībai, ražībai.
Bluķis – resna koka stumbra gabals, daļa.
Boga – divdabīgs mājas, lauka gars, kuram, lai nodrošinātu māju labklājību, bagātīgi ziedots.
Bogs – Bariņš, Pulciņš, Kā Arī Aplī Izkārtota Cilvēku Grupa
Bomis – resna kārts.
Braģis – nojume; „uzbūve ar nolaižamu jumtu siena glabāšanai”.
Braka – šķūnis.
Brankūzis – agrāk degvīna un alus darītava.
Brodiņš – jumta kore, jumtgals.
Bruģis – akmens klājums; klājums pie durvīm vai pagalmā u.c.
Bruncis – Brūns zirgs
Brusa – četrkantīgā formā apdarināts baļķis, izmantots stabiem, arī durvju stenderēm u.c.
Brūcene – veca māja, grausts.
Budonka – ēka. „Rija bija budonka, kurā vienam uzturēties bija nepatīkami”.
Buka – Kučiera Sēdeklis.
Bukūzis – neliela, veca būda; neliela piebūve.
Bulverķis – guļkoku žoga veids, „no gariem, resniem kokiem taisīta sēta”.
Bumburnieki – iebūvieši, „kuri nometušies uz dzīvi kāda saimnieka mājās un tur apstrādā kādu gabaliņu zemes”.
Būcenes – vējdzirnavas.
Būcenis – tas pats kas būda; arī slikti, nevīžīgi uzslieta ēka; pieliekamais.
Būda – neliela māja; primitīva celtne, pagaidu mītne.
Būdnieki – agrākos laikos nabadzīgāki saimnieki, kuriem īpašumā neliela zeme (līdz 15 ha).
Būķis – muižas ēka, kurā mazgāja sārmā iemērktās drēbes; dažkārt tās daļa izmantota arī kā dzīvojamā telpa piemitņiem.
Būmanis – namdaris.
Būve – ceļama ēka.
Būvkoki arī būvbaļķi – ēku celšanai paredzēti koki.
Būvmateriāli – materiāli, no kuriem tiek darinātas ēkas.
Būvniecība – celtniecība.
Cabuli – trepes.
Celiņš – taka, stiga. „Pār pagalmu iet celiņi uz visām saimniecības ēkām – klēti, klāvu, riju un pirti.”
Celtne – ceļama vai uzcelta ēka.
Celtniecība – būvēšana, būvēšanas prasme.
Ceļš – iebraukta vai speciāli izveidota plašāka rise jeb strēle piekļuvei mājām, satiksmei.
Cements – saistviela. „Cements šaurā nozīmē – mākslīga hidrauliska saistītāja viela, ko dabū apdedzinot līdz saķepēšanai mālainu un kaļķainu materiālu maisījumu, un dabūto produktu (klinkeru) smalki samaļot.”
Cemme – U veida dzelzs vai koka tapa, kas savieno divus baļķus, sijas vai kārtis; sienā vai durvju statnī iedzīts āķis durvju aizdarīšanai; dzintele.
Ceplis – liela krāsns, kas izmantota gan telpas apsildīšanai, gan maizes cepšanai, dažkārt arī ēdiena gatavošanai.
Cēlības – jaunieceltas ēkas iesvētīšana.
Ciba – Apaļš, Izliekts Koka Trauks
Ciemats – blīvi apdzīvota vieta lauku apvidū.
Ciems – vairāk vai mazāk vienkopu esošu lauku māju un to apdzīvotāju vienums.
Circenis – mājas gars, ko iedomājās esam circeņa (=agrāk mājās dzīvojoša kukaiņa) izskatā.
Ciršana – koka apstrāde ar cirvja palīdzību; ēkas celšana, par darba rīku izmantojot pārsvarā tikai cirvi.
Cirtnis – tikai ar cirvja palīdzību darināta ēka.
Cisas – Guļvieta Uz Salmu Maisa
Cuka – skursteņa kanāls, pa kuru plūst karstais gaiss un silda mūrīti.
Čagums – jumta kore, augša; caurums jumtaugšā dūmu novadīšanai.
Čalmenes – „jumta kārtiņas, ar kurām salmi tiek nospiesti jumtu jumjot; tās ar klūdziņām piestiprina pie jumta lielajām kārtīm, uz kurām klāj salmus.”
Čora – nožēlojama būdele, grausts, nošļukusi ēka.
Čukurs – šķautne ēkas jumta plakņu sadures vietā, jumta kore.
Daiga – zars; pīts egļu zaru žogs.
Dakstiņi – no māla izgatavotas ēku jumta plātnes.
Dakstiņu jumts – keramisku plātņu jumta segums.
Daļģe – Izkapts, vienrocis
Danga – kakts, stūris. „Mēs ieņemam klētī katrs savu dangu.”
Daņģis – Aizgalds cūkstallī
Darvas ceplis – „vieglas būves celtne, arvienu novietota krietni savrup ārpus sētas kaut kur meža malā”.
Dāre – lūka pirts griestos dūmu novadīšanai; siets pirts griestos graudu vai iesala žāvēšanai; graudu kalte.
Dārna – logam – nolaižams un uzvelkams pinums.
Dārnis – atvere griestos vai sienā, lūka. „Bez lodziņiem un durvīm, kas pirmajā laikā kalpoja dūmu izvēdināšanai, vietām ierīkoja tādai vajadzībai īpašas ailas – dūkas vai dārņus no rijas uz rijas augšu (lielais dārnis) vai uz piedarbu (mazais dārnis).”
Dārzs – norobežots zemes gabals kultūraugu audzēšanai, mājlopu turēšanai vai bišu stropu izvietošanai.
Dāržine – neliels siena šķūnis attālā, nomaļā vietā.
Deķeris – lubu jumtam atbalsta baļķis augšējai sijai.
Deķis – Sega
Deņa – koka lievenītis durvju priekšā.
Dēlis – gara koka plātne no gareniski sazāģēta koka.
Dēļu jumts – “Sevišķs greznums izpaužas, minot “dēļiem jumtas istabiņas”.
Dēļu žogs – žogs no stateniski, retāk guleniski stiprinātiem dēļiem.
Diendārzis – plašs lopu aploks kūts priekšā, laidars.
Dieviņš – vārda „Dievs” pamazināmā forma; gars (visbiežāk – mājas gars).
Dingsma – mājvieta; īpašums. ”Mums pašiem nav brīv muižu dīķī zvejot, bet sarunājām ar lauksargu un tad zvejojām viņa dinksmā.”
Dižistaba – galvenā, lielākā telpa kādā ēkā.
Dižlogi – lielizmēra stikla logi.
Dolomīts – Latvijā sastopams iezis, kas izmantojams celtniecībā. Nosaukts franču ģeologa D.Dolomjē vārdā.
Dore – Bišu Koks, Koks Ar Izgrebtu Vai Izkaltu Dobumu.
Drāznis – taisnas vai liektas formas asmens ar rokturiem abos galos, lietots baļķu mizošanai, dēļu pielīdzināšanai u.c.
Dreipūzis – siltumnīca.
Drīvēt – aizpildīt, pieblīvēt spraugas.
Duburs – „jumta šķores galā maza pajume zem cekula”.
Ducelis – Divriči
Dukurs – Duncis
Durvis – atvere mājā vai citā telpā.
Durvis uz koka kājas – „durvis, kam viru vietā ir koka saknes atkarpe vai apaļš kociņš, kas piestiprināts ar klūgu vai skārda stīpu /../”.
Dūka – atvere griestos vai sienā, lūka.
Dūmene – senlaicīgs virtuves tips; rovis. „Dūmene – rovis, no akmeņiem izvelvēts /../, atrodas istabas vidū.”
Dūmenis – skurstenis, dūmvads.
Dūmenīca – ēka, ko apsildīja krāsns bez skursteņa jeb dūmeņa.
Dūmistaba – sens dzīvojamās ēkas veids bez skursteņa.
Dūmu ceļš – agrāk dūmistabu jumta korē ievadīta atvere dūmu novadīšanai.
Dvaris – aizbīdāmi kāršu vārti.
Dvarta – ganību vārti.
Dzega – karnīze; ārsienai pāri pārlaists garenas un šauras formas izcilnis jeb izvirzījums zem jumta pārkares; parasti atdala sienu no jumta, pasargājot sienu no lietus un sniega iedarbības.
Dzeguļi – mākslinieciski izrobojumi, galvenokārt dzegā.
Dzeinis – Virve Kokā Kāpšanai, Virve Ar Sēdekli Kāpšanai Bišu Kokos
Dzenēt – cirst kokam zarus.
Dzērve – durvju aiztaisāmais, atslēga.
Dzērvītes – jumta kori rotājošs un vienlaikus sargājošs elements.
Dziedrs – koks, kam apcirsti jeb nodzenēti zari; baļķis.
Dzieds – Šķērsbaļķis
Dzimts – mantojumu tiesību priekšmets, mājas un zemes iegūšana īpašumā. „Nopirkt mājas par dzimtām.”
Dzimtuve – dzimtā vieta.
Dzintele – metāla skava, kas pēc formas atgādina U burtu.
Dzirkles – Šķeres aitu cirpšanai
Dzīvoklis – telpa dzīvošanai.
Dzīvžogs – sēta, ko veido blīvi rindā sastādīti krūmi vai koki.
Eglis – Ecēšas, Kas Darinātas No Pāršķeltas Egles Galotnes
Eņģe – durvju vai logu vira.
Ezerpils – dzelzs laikmeta dzīvesvieta (apmetne) ezersalās.
Ēdamistaba – maltīšu ieturēšanai atvēlēta atsevišķa telpa.
Ēka – celtne.
Ērberģis – lauku dzīvojamā māja; istaba. „Dzīvojamie kambari pie rijām bija pārejas pakāpenis uz sevišķām dzīvojamām mājām jeb ērberģiem.”
Ēvele – darbarīks koka virsmas nogludināšanai.
Ēze – Kalēja Krāsns
Fundaments – ēkas pamati.
Galds – no bluķa šķelta garena un plakana šķila, dēlis; no bluķa šķilām (=dēļiem) sasists, sastiprināts veidojums, uz kura var ko uzlikt; mēbele ēdiena, mājsaimniecības priekšmetu utml. novietošanai.
Gals – ēkas, parasti dzīvojamās mājas puse. „Kukiņa ar priekšnamiem dalīja ērbiģi divi galos – saimniekgalā un kalpugalā.”
Gankas – lievenis, veranda.
Garkūļi – rudzu salmi visā garumā, ko agrāk lietoja jumtu jumšanai.
Gatve – celiņš, ceļš (tai skaitā – ganu ceļš); ar kokiem apstādīta aleja.
Gājēji – muižas vai saimnieka saimes ļaudis, „kas 15.gs., nodibinoties dzimtbūšanai, joprojām paturēja savu vaļu un pēc patikas gāja no sētas uz sētu, no pagasta pagastā.”
Gārds – lopu aizgalds.
Gāte – eja, ceļš.
Gāzt – panākt, ka, cērtot, sveras uz leju (par kokiem).
Glāze – agrāk stikls. „Savos kambaros Dinsbergs pats lika izņemt tās vecās rūtis un ielikt no skaidrs glāzes.”
Glūda – māls zilganā krāsā.
Grants – derīgais izraktenis, kas izmantots gan māju pamatu celtniecībā (javas sastāvā), gan ceļu būvē u.c.
Graudnieki – laukstrādnieki, kas apstrādāja muižas vai saimnieka piešķirtu zemes gabalu, atalgojumu par to saņemot ne naudā, bet graudā (parasti puse no ievāktās ražas).
Grausts – veca ēka; daļēji sagruvusi celtne.
Greblis – No Dzelzs Izgatavots Grebšanas Rīks
Griesti – telpas virsējais segums.
Grīda – telpas apakšējais segums.
Grīst – taisīt grīdu vai griestus (no dēļiem, baļķiem); bruģēt.
Grīste – No Žagariem Sagatovats Sienamais
Grīzeklis – vārtu aizveramais; sens atslēgas veids, izgriezts no garena koka klucīša, ko aizgrieza ciet, lai durvis nevar attaisīt.
Grodi – akas sienu stiprinājums no koka, akmens, cementa vai cita materiāla.
Grope – ar kaltu vai ēveli gareni veidots iedobums.
Gruntnieki – agrāk (19.gs. un 20.gs sāk.) laukos tie, kas ieguva zemi savā īpašumā. Pēc 19.gs. sākuma brīvlaišanas (Kurzemē un Vidzemē) nošķīra lielgruntniekus (=muižnieki) no mazgruntniekiem jeb sīkgruntniekiem (=saimnieki, kas nopirkuši zemi īpašumā par dzimtu).
Grunts – zemes īpašums; zemes gabals.
Gruveši – ēkas drupas, sagruvusi ēka.
Guba – Iejūgs
Gubenis – agrākos laikos īpaša telpa vai šķūnis salmu, sera, arī dažādu lauksaimniecības rīku uzglabāšanai.
Gulšņi – horizontāli novietoti balsta baļķi. „Istabās viscaur uz resniem priedes grīdas gulšņiem „guldītas” platu, ēvelētu, nekrāsotu dēļu grīdas.”
Guļamistaba – atsevišķa telpa gulēšanai.
Guļbūve – ēku būves veids, kura pamatā ir līmeniskos vainagos novietoti baļķi, kas stūros tiek sastiprināti ar pakšu palīdzību.
Guļsēta – sēta (žogs) no guleniski saliktām pussijām, arī kārtīm. „Laidarus vecākās sētās noslēdz ar guļkoku žogu.”
Guņģis – ēka, celtne, piebūve. „Mums pie rijas ir piebūvēti visādi guņģi.”
Gurba – strazdu būrītis, „mazs putnu stallītis, sapīts no kārklu vicēm, līdzinās apgāztam kurvim.”
Ģelzis – Naža Asmens
Ģēvele – zelminis, jumtgale. „Ēkas galā trijstūris zem jumta ir ģēvele.”
Iebūvieši – iedzīvotāju slānis, kas bija starpšķira starp saimniekiem un kalpiem. Tie bija saimnieku īrnieki jeb piemitņi, kas īres maksu atkalpoja par savu darbu.
Iegātnis – agrākos laikos „vīrietis, kas nevien iegājis svešās mājās, bet arī iestājies svešā ģimenē, apprecēdams saimnieka atraitni vai meitu /../ Iegātnis bija vajadzīgs tādām mājām, kurām pēc tēva nāves nebij neviena bāliņa, ko celt par saimnieku, bet palika meita vai atraitne precību gados.”
Ielaidums – pamatmateriālā iestrādāti jeb ielaisti cita materiāla elementi (parasti durvju u.c. rotājumam).
Ielenis – iedobums, padziļinājums. „Baļķis nav lāgā nokantēts: vietām ieleņi, vietām puni.”
Ielogs – durvju vai loga ietvars.
Ieris – krāsns dūmvads.
Irbītes – salmu jumtu elements. „Jumta apakšdaļā uz šķērskokiem salika cieši sasietus, ar izkapti kārtīgi apgrieztus salmu kūļus, kurus sauca par vīkšķiem, vistiņām.”
Irkojums – niedru (arī salmu) jumta nostiprinājuma veids ar tupelītēm.
Istaba – dzīvojamā ēka; agrākos laikos visu dzīvojamo namu sauca par istabu.
Istabaugša – telpa starp griestiem un jumtu.
Izlaidnis – pārkare; izcēlums. „Taisni virs lieveņa, pa pusei kastaņu galotņu aizsegts, pacēlās liels jumta izlaidnis diviem logiem.”
Jauja – labības žāvētava, īpaša telpa vai viendaļīga vai daudzdaļīga ēka, kurā atradās krāsns, ko izmantoja nekultās labības izžāvēšanai, radniecīga rijai.
Jauneklis – Dzīvnieku Mazulis
Jaunistaba – agrāk divtelpu dzīvojamajā mājāneapkurināma istaba, ko izmantoja vasaras laikā, pārējā laikā to izmantoja kā pieliekamo.
Jaunsaimniecības – 1920.-1930.gg. agrārās reformas laikā nodibinātās saimniecības. „Agrākajos klajumos pacēlās tūkstošiem jaunsaimniecību, kas pamazām iegrima jaunajos augļu dārzos.”
Java – dažādu vielu (grants, kaļķa, māla u.c.) maisījums ar ūdeni, ko izmanto ēku mūrēšanai, atsevišķo celtnes daļu sastiprināšanai.
Jēre – Gadu veca aita
Jumols – puslodes veida segums kādai telpai, kupols, arī debesu velve.
Jumstiņi – egles, priedes vai apses koka plānu dēlīšu jumta klājums.
Jumtaugša – telpa starp griestiem un jumtu, parasti izmantota mazāk vajadzīgu lietu nolikšanai.
Jumtdaļa – ēkas augstums no griestiem līdz korei.
Jumts – ēkas virsējas daļas segums.
Jurģi – 1) agrāk kalpiem saimnieka un dzīvesvietas maiņas laiks (23. aprīlis), kad tiek slēgti jauni nomas līgumi. 2) pārvākšanās uz jaunu dzīvesvietu.
Juška – ierīce krāsns dūmvada noslēgšanai.
Jutriņa – “slēgierīce, kas iestiprināta durvīs”
Jūgstūris – sens ēkas stūru savienojuma veids.
Joslis – svītrota cūka
Jozis – sivēns ar šķērsu svītru pār muguru
Jukuris – kāds kurš nekopj savu zirgu
Jēmas – lopu barība: ar pelavām savārīti milti
jēlkula – gari salmi
jukaimi – ar pelavām sajaukti salmi
Kabe – jumta spāru koks; spāre ar kāšveida noslēgumu, kuras uzdevums bija saturēt jumta segumu no slīdēšanas.
Kabe – Vadzis
Kabnēši – sienu augšejā vainaga baļķi, uz kuriem gulstas spāres jeb kabes.
Kakaža – saslietas spāres jaunceļamai ēkai; jumta kārts, pie kuras pienaglo skaidas vai piesien salmus.
Kakši – spāru jeb kabu kāši.
Kaktinieki – bezzemnieki Latgalē.
Kakts – dzīvojamās vai dzīvošanai derīgas telpas daļa.
Kaķa durvis – agrāk durvīs ierīkota sprauga, pa kuru kaķim ietikt telpā.
Kaķa starpa –“pie māju celšanas – vieta, kur viens baļķis gulst uz otra.”
Kaķēšana – paņēmiens kā guļkoku būvē sienām panākt lielāku blīvumu.
Kaķis – namdara rīks ar 2 noāsinātiem galiem, ar kuriem ievelk svītras baļķos, ko guļkoku sienās gulda vienu virs otra. „Nosaukumu šis rīks, šķiet, ieguvis no kaķa, jo atgādina kaķa nagus.”
Kalte – ēka ar iekārtu labības žavēšanai.
Kalts – namdaru darbarīks ie-, no-, ap-, atciršanai, grebšanai.
Kalve – agrāk atsevišķa ēka dažādu dzelzs izstrādajuma gatavošanai.
Kaļķis – celtniecības materiāls, ko ieguva dedzinot un dzēšot (veldzējot) kaķakmeni un izmantoja galvenokārt sienu apmetumam.
Kamans – baļķa resnais gals.
Kambaris – pieliekamais; dzīvojāmā, guļamā telpa; atsevišķa telpa ēkā.
Kamiens – noplēsta egles, arī ozola vai cita koka miza, ko lietoja jumtiem, bišu stropiem u.c.
Kampine – žoga koks, ko ieliek starp diviem stabiem guleniski, burt. guļkoks.
Kantēt – aptēst, apcirst (četrstūra formā).
Kaplodziņš – atverama loga rūts telpas vēdināšanai.
Kapturis – virs plīts “izmūrēta velve dūmu un sutas uztveršanai un novadīšanai skurstenī.”
Kasinis – tieva kārts (koks) ar āķveida sakni galā, ko izmantoja jumta spārēm; kabe.
Kastrolis – Metāla Vārāmais Trauks Ar Kātu Vai Rokturi
Kauķis I – šūnakmens.
Kauķis II – divdabīgs auglības, ražības gars, kas mīt pakrāsnē vai kūtī, stallī, rijā. Pēc darbības veida radniecīgs pūķim.
Kazūri – krusteniski salikti koki uz nama jumtu kores; „Tupelīšu, kazūru uzdevums bija aizsargāt jumta kori un uz tās uzbērtos linu spaļus no vēja un vētrām.”
Kāpnes – ietaise ar savstarpēji saistītiem pakāpieniem, lai pārvietotos virzienā augšup vai lejup.
Kārba – Grozs
Kārbiņas – jumstiņi, jumta dēlīši.
Kārniņi – no māla izgatavotas ēku jumta plātnes.
Kārniņš – Dakstiņš
Kārši – spāru jeb kabu kāši.
Kāršojums – kāršu, latu pārklājums mājas jumtam.
Kāršu žogs – žoga veids, kura pamatā uz noteikta attālumā iedzītiem mietiem līmeniski piestiprinātas kārtis
Kārts – apaļš neliela akpartmēra koks, uz kura vai pie kura kaut ko piekar vai uzkar, piestiprina.
Kāsis – 1) āķveida formā izliekts gals kokam vai kārtij. 2)mājas gars
Klabata – agrāk durvju atveramā un aizveramā ierīce.
Klagāte – liela saimiecība
Klamuri – slīpi iestiprināti koki divu blakusceltņu stiprākai sasaistīšanai.
Klauģis – koka āmurs.
Klāsts – pamats; klājums; kārta, rinda.
Klāvs – kūts.
Kleķis – būvmateriāls, kura sastāvā māls (dažkārt arī kaļķis), kas samaisīts ar smilti vai granti, vai akmeņu, ķieģeļu šķembām, sasmalcinātiem salmiem u.c.
Klēts – saimniecības ēka dažādu ražojumu (labības, drānu, dažādu mantu) glabāšanai; vasarās arī gulēšanai.
Klēts jumts – Lielu dažādību klēts ārējai arhitektūrai piešķir jumtu forma. Kopiespaids ir stipri atkarīgs no tā, vai jumtam ir divas slīpes vai četras, vai tas uzlikts ieejas ass virzienā vai tai šķērsām.
Klētsaugša – telpa starp klēts griestiem un jumtu, ko parasti izmanto kā dažādu mantu un lietu noliktavu, bet dažkart arī gulēšanai.
Klētspriekša – klēts nojume.
Klibeķis – “durvju krampja paceļamais”.
Kliņķis – durvju, vārtu atveramais; durvju rokturis, kas ir “vienā gabalā cieši piestiprināta grozāma bulta, kas brīvi kustas augšup un lejup, un ar otru galu iekrīt “kliņķa” āķī. Šādu durvju aiztaisāmo varēja atvērt tikai no iekšpuses vai arī tikai no tās puses, uz kuru durvis veras”.
Kloķis – 1)ierīce durvju vai logu aizvēršanai; rokturis. 2)sens atslēgas veids, no koka izgriezts garens koka klucītis.
Klons – sablietēta māla, vēlāk arī cementa grīda.
Klucis – koka stumbra gabals; bluķis.
Kluģis – atslēgas piederums; koka aizšaujamais durvīm, slēģiem.
Kluiga – ar sakni izcirsts koks.
Klūga – vijīgs, lokans zars, ko bieži izmanto kaut kā sasiešanai, saistīšanai vai pīšanai.
Kļamka – durvju krampja paceļamais, “paspiežams durvju kloķis”.
Knute – slogkārts lubu jumtam. ”Virs pirmās lubu rindas līmeniski novietotas divas apaļas slogārtis, kuru galus parasti mēdza saklūgāt ar apakšējām kārtīm, lai viss segums ciešāk turētos.”
Kņopžogs – kāršu žoga paveids.
Koki – pagalmā, pie mājas, ap māju un ceļu uz mājām stādītie koki.
Komins – skurstenis.
Kopturi – jumta balsta veids. Pamatu, arī pašas ēkas stiprinājuma, balsta veids; jumta spāru balsts
Kore – jumta augšējais trīsstūris: jumta šķautne.
Kraģi – divi krustveidā sastiprināti koki uz jumta kores; pie jumta piestiprināms uzliktnis. „Viņam tas jumta skraģis pazudis, kru skaidas like virsū, kad sit jumtu.”
Kraķis – Soliņš
Krampbaļķi – sienas augšējā vainaga baļķi.
Krampis – durvju āķis.
Kraška – klētsaugša; telpa virs griestiem.
Krāsns – ceplis. „Istabas apsildīja krāsnīm, kas sakrautas no akmeņiem.”
Krēsls – pamatu, arī pašas ēkas stiprinājuma, balsta veids; jumta spāru balsts
Kribiņsēta – žogs, kas veidots no egļu zariem; apdarināti egļu zari.
Krija – plēsta liepas miza; plēsts liepas koka dēlītis.
Kritenis – starp diviem stabiņiem ielaista sētas kārts, no šādi sastiprinātām kārtim izveidots žogs.
Krogs – agrāk alkoholisku dzērienu tirgotavas, ceļinieku atpūtas, kā arī apkārtejo zemnieku pulcēšanās vieta.
Kronis – ēkas vaiņags.
Krustkoki – koki, ko agrāk lika virs lubu un niedru jumtiem to nostiprināšanai.
Krūmi – košumrota pie mājām. „Pie dzīvojamās mājas logiem un durvju priekšā aug maijrozīšu krūmi, ceriņi un jasmīni.”
Kubls – Apaļs Koka Trauks
Kubucis – Liela Ciba
Kukņa – virtuve.
Kulba – Dziļa Koka Kaste, Ko Parasti Like Ragavās Vai Ratos
Kulda – pavards; krāsns bedre.
Kuls – atsevišķs rijas nodalījums, telpa, kurā apstrādaja novākto labību.
Kumpelis – Neliels Duncis
Kuriņš – zivju žāvejamā būda, žāvētava.
Kurs – pavards.
Kūdra – augu atlieku nogulumi, kas izmantoti ari celtniecībā.
Kūlenis – lubu jumta siju atbalsta koks.
Kūtene I – lopu mītne, tas pats kas kūts.
Kūtene II – atslēga. „Vārtiņiem kūtene priekšā.”
Kūts – ēka, agrāk aizžogojums mājlopu izmitināšanai.
Kūtsaugša – telpa starp kūts griestiem un jumtu.
Ķegums – jumta kore.
Ķekatas – mājas gari. „Ķekatas ir māju labie gari, kas it īpaši palīdz saimniecēm.”
Ķemertiņš – tualete.
Ķemme – Koka Tapa, Kas Savieno Divus Baļķus.
Ķempelis – slogs, ko uzlika lubu jumtiem, lai tos vējš nenorautu, bet arī lai tie veiktu balsta funkcijas.
Ķeņģi – durvju eņģes no koka.
Ķerbele -no Lūkiem Pīts Grozs
Ķereši – rijas krāsns vai pirts krāsns akmeņi.
Ķerva – “koka nestavas mūrniekiem priekš mālu nešanas.”
Ķēķis – virtuve. „Visām /../ graudniecēm bija kopīgs ķēķis, kurš bija ierīkots lielajā manteļskurstenī.”
Ķērcis – aizgalds cūkām.
Ķērne – Koka Trauks Sviesta Kulšanai
Ķērte – kakts, stūris.
Ķieģeļi – nelieli, taisnstūrveida no apdedzināta (dažkārt arī nededzināta) māla vai kaļķiem veidoti celtniecības materiāli.
Ķimeņi – ēkas baļķu starpu pildījums no sūnām, linu šķiedrām u.c. materiāla.
Ķipis – Koka Smeļamais Trauks, Kas Izgatavots No Delīšiem Ar Vienu Garāku Dēlīti Kā Rokturi
Laidars – aizžogojums mājlopu turēšanai vasarā.
Laidene – “liela garēvele.”
Laikrādis – garš, tievs un nomizots kadiķa jeb paegļa, arī egles zars, kas, guleniski piestiprināts pie ēkas ārsienas, rāda nākamos laika apstākļus.
Laistiņi – “skaliņi, ar kuriem apsit istabas sienas stukaturēšanai.”
Lakta – Iekārta Smēdē Arī: Koks Kūtī Mājputnu Nakšņošanai
Latiņas – tievas četrstūrainas līstes.
Latu, latiņu žogs, sēta – žogs no stāvus liktām latiņām, kas pienaglotas pie divām guļus liktām, blakusstabos iestiprinātām kārtīm.
Lāčpakaļa – jumts ar nošļaupumu sānos, brodiņš. „Jumtus, kam gali pārkaras pār zelmeni un kas īsāki kā sānos, sauc par jumtiem ar lāča pakaļu vai ar šļaupumu, šļaupni.”
Lāču žogs – stāvžogs, kas celts no augšpusē nosmailinātiem, cieši sarindotiem mietiem vai baļķiem.
Lāde – Kaste, Skapis
Lāpa – Degošu Skalu Saišķis
Lāsteka – jumta novadcaurules augšējā daļa; rene jeb tekne.
Lāva – Pirtssols, Pie Sienas Piestiprināts Sols
Leimaņi – dzimtniecībai nepakļauti zemnieki; vasaļi; arī brīvlaisti zemnieki, brīvzemnieki.
Leņķe – apvidus, stūris, nostūris, kakts; aizgalds.
Leņķmērs – leņķmērs būvniecībā.
Lest – “salaist kopā baļķus bez pāzes.”
Lēnis – no vācu bruņinieku ordeņa vai bīskapiem vasalim novēlēts (ar līgumu) zemes gabals ar visu, kas uz tā atrodas.
Lielā istaba – galvenā, lielākā telpa kādā ēkā.
Lielgruntnieki – agrāk (19.gs. un 20.gs sāk.) laukos tie, kas ieguva zemi savā īpašumā. Pēc 19.gs. sākuma brīvlaišanas (Kurzemē un Vidzemē) nošķīra lielgruntniekus (=muižnieki) no mazgruntniekiem jeb sīkgruntniekiem (=saimnieki, kas nopirkuši zemi īpašumā par dzimtu).
Lietaskoks – koks, ko izmanto ēku celšanai vai lietu pagatavošanai.
Lievenis – slēgta vai vaļēja piebūve pie ieejas mājā; nojume; jumta pārkare.
Limts – salmu kūlis salmu jumta jumšanai; slānis.
Lints – agrāk salmu vai cita materiāla ciešs pinums, ko siltuma labākai saglabāšanai lika logiem priekšā.
Līste – plāna, šaura, četrstūraina koka latiņa, ar ko darina durvju, grīdas u.c. apmalas.
Lodzenīca – logu slēģi.
Logs – atvere ēkas sienā.
Loks – ēkas augstums no zemes līdz griestiem.
Lopmuižnieki – sākuma tie, kas rentēja no muižnieka t.s. lopu muižu, vēlākos laikos arī tie, kas iegādājās to īpašumā.
Luba – plēsta koka šķila, plēsts dēlis.
Lubstājs – celtniecībā agrāk izmantots “četrkantīgs baļķis, kam vienā malā rene izkalta; pie lubu jumtiem to liek uz spāru līkajiem galiem guleniski.”
Lubturi – sienu augšējā vainaga baļķi, uz kuriem gulstas spāres jeb kabes. „Jumta spārēm izmantoti egļu vai bērzu stumbri ar saknes atkarpi – t.s. kabas, pret kurām jumts apakšgalā balstījās visā celtnes garumā nolikts tēsts baļķis – lubturis.”
Lubu jumts – plēstu dēļu jumta segums.
Lukta – vaļējs lievenis ēkas priekšpusē, arī lievenis, kas noslēdz uzeju uz otro stāvu ēkā; klēts balkons; vaļējs griestu pārsegums (parasti ārdu veidā) piedarbā.
Lundzinieks – aiztaisāms un atverams caurums pirts vai senās dūmistabas griestos dūmu novadīšanai.
Lustūzis – lepene; paviljons.
Lūka – ar pielāgotu vāku aiztaisāma atvere sienā (=logs), grīdā vai jumtā.
Lūkšas – Kalēja Darbarīks
Ļoba – saimniecība. “Palīdzēja mātei ļobā.”
Ļovenes – lievenis.
Maigļu žogs – zedeņu žoga paveids, kas apzimēja: 1) “pītu egļu zaru stāvžogu /../; 2) naglotu zedeņu stāvžogu.”
Maikats – saimnieks vai saimniece; mājas gars, mājas sargs.
Maiļu žogs – žogs no egļu zaru pinuma.
Malcenīca – malkas šķunītis vai vieta, kur glabājas malka.
Maltuve – agrākos laikos neliela ēka vai piebūve, kas bija paredzēta graudu malšanai.
Malu mētāšana – seno kāzu rituāla sastāvdaļa, kad līgava apveltīja ar ziedojumu gan mājlopus, gan atsevišķas ēkas, kā dzīvojamo māju, riju, klēti, pirti. Tā bija ritualizēta “pierakstīšanās” vīra mājās.
Manteļskurstenis – agrāk pavarda vieta, kas apvienota ar augšupejošu dūmu novadu.
Margas – kāpņu, tiltu, balkonu, lieveņu apmalas.
Maukli – agrākos laikos “salmu kūlīši jumta apsākumam.”
Mauknas – egļu mizas, ko klāja uz jumta zem lubām; egļu mizu jumts.
Mazgruntnieki – agrāk (19.gs. un 20.gs sāk.) laukos tie, kas ieguva zemi savā īpašumā. Pēc 19.gs. sākuma brīvlaišanas (Kurzemē un Vidzemē) nošķīra lielgruntniekus (=muižnieki) no mazgruntniekiem jeb sīkgruntniekiem (=saimnieki, kas nopirkuši zemi īpašumā par dzimtu).
Mazmāja – mazzemniekam piederoša māja; „apdzīvotas vietas ar nelielu (2-10ha) zemes platību”; neliela māja.
Mazmājnieki – mazzemniekam piederoša māja; „apdzīvotas vietas ar nelielu (2-10ha) zemes platību”; neliela māja.
Māja – ēka dzīvošanai.
Mājas kungs – agrākos laikos pielūgts mājas gars.
Mājas svētība – mājas garīgais un materiālais labums.
Mājas zīme – ēkā, darba rīkos iegrebta vai uzkrāsota saimes (ģimenes) piederības zīme, kas vienlaikus kalpoja arī kā maģisks aizsargs.
Mājasmāte – saimniece.
Mājastēvs – saimnieks.
Mājinieks – mājas iedzīvotāji; saime.
Mājoklis – mītne, apdzīvojamā telpa, ēkas.
Māju bērni – saimnieka bērni; saimes bērni.
Māju ļaudis – saime.
Mājvārdi – māju nosaukumi.
Mājvieta – 1) vieta, kur apmesties; 2) vieta, kur bijusi māja.
Māls – derīgais izraktenis, izmantots būvniecībā sienu un jumtu pārsegumam, ķieģeļiem u.c.
Mārsna – Sega, Kurā Nes Bērnu Uz Baznīcu Kristīt
Mātīte – nosaukums vienai no divām augšā saslietām jumta spārēm; sievišķais koks.
Meija – jauns kociņš vai zaļš koka zars nocirsts ēku un vārtu pušķošanai Jāņos vai Vasarsvētkos.
Mietu žogs – stāvžogs, veidots no nosmailinātiem mietiem.
Mišļa – mājvieta, miteklis.
Miteklis – vieta (ēka) dzīvošanai; pastāvīga cilvēku vai mājlopu mājvieta.
Mītne – vieta (ēka) dzīvošanai; pastāvīga cilvēku vai mājlopu mājvieta.
Muiža – kunga sēta;16.-20.gs. īpašuma centrs ar tam piederošo apbūvi uz zemi.
Muižnieki – priviliģētā brīvļaužu kārta.
Mustavas – Aušanai Nepieciešama Koka Ierīce
Mūrēt – celt no ķieģeļiem, akmeņiem u.c. materiāliem ar javas maisījumu.
Mūris – akmeņu vai ķieģeļu veidojums ēkas pamatiem, sienai utml.
Mūrītis – akmeņu, mālu vai ķieģeļu veidojums, caur kuru iet dūmvads; siltuma dēļ izmantots sēdēšanai vai gulēšanai.
Mūrlaktas – sienas augšējā vainaga baļķi.
Nagla – nosmailināts dzelzs stienītis koka detaļu piestiprināšanai vai sastiprināšanai.
Nakstsmājas – vieta pārnakšņošanai ceļā.
Namamāte – mājas saimniece.
Namatēvs – majas saimnieks.
Namdaris – amatnieks, kas ceļ koka ēkas.
Namelis – neliela saimniecība, māja.
Namelnieki – agrākos laikos mazsaimnieki vai rentnieki
Namiņš – 1) slietenis; 2) neliela vientelpas ēka, kurā uz atklāta pavarda vasarās vārīja ēdienu, mazgāja drēbes un veica citus saimniecības darbus.
Nams – māja.
Nāra – Pie Sienas Piestiprināta Dēļu Gulvieta, Lāva
Niedru jumts – ar niedrēm klāta mājas augšdaļa.
Nīšu žogs – pītu vai pie stabiņiem pienaglotu egļu zaru stāvžogs.
Nītis – Aušanas Piederumi; Arī Aušanas Pavedieni Stellēs
Nojume – ēkas jumta pārkare; atsevišķa piebūve vai celtne, ko sedz tikai jumts, kas balstās uz stabiem vai kārtīm.
Nojumes jumts – jumts ar četrām slīpēm.”Četrslīpu jumtus sauc par nojumes jumtiem.”
Nolaist – nocirst (par koku) mežā.
Nomaļi – dēļu sānu atgriezumi.
Nomaļu žogs – stāvžoga veids, kas veidots no zāģēta kokmateriāla sānu atgriezumiem.
Noplēst – nojaukt, nopostīt (par ēkām).
Nospāre – telpas daļa zem jumta spārēm.
Nospārnīcas – pēdēja guļbūvju ēkas vainaga baļķi, kuros balstījās spāres.
Nospāru, nospāres jumts – jumts ar vienpusīgu izlaidumu.
Notars – maurs; ganība pie mājas.
Novadnieki – Kurzemē kuršu ķoniņu ciemu brīvo ļaužu jeb brīvnieku nosaukums.
Novads – senākos laikos vieta, uz kuru aizveda izprecēto meitu.
Nūte – rieva, grope.
Oderēt – pārklāt ar otru kārtu; apšūt.
Olnīca – mājlopu ceļš no mājām uz ganībām.
Ore – Rati, Vezums
Ornaments – ar krāsu, griezumiem, grebumiem izrotāta mājas ārpuse (durvis, aplodas, jumts u.c.) vai iekšpuse.
Otēt – krāsot, apgleznot; izrakstīt, rotāt.
Pabroķi – koka atspaidi.
Pabūklis I – dzivojamā ēka.
Pabūklis II – baļķu bīdāmā, veļamā, ritināmā kārts.
Pabūve – pamats. “Nekādas pabūves kur pakāpties nelīdzēja vairs.”
Pads – blietētu mālu kārta grīdas vietā; māla klons.
Pagalms – iekopts, agrāk arī iežogots laukums apkārt mājām.
Pagrabs – zemē iedziļināta būve (agrākos laikos – nosegta bedre) galvenokārt pārtikas glabāšanai.
Pajomis – ēkas paspārne; pažobele; pārkare.
Pajumte – jumta izvirzījums pāri sienai.
Pakares – durvju viras jeb eņģes.
Paklēte – klēts apakša.
Pakši – guļkoku ēku celtniecībā baļķu galu savienojums.
Palaņķis – piebūve.
Palāse – “jumta apakšējā mala.”
Palievenis – nojume pie ēkas.
Paloda – durvju vai loga augšējais koka pārsegs pretstatā slieksnim, kas ir apakšējais pārsegs.
Palodnīca – “Baļķi virs durvju stenderēm sauc par palodnīcu jeb parasti par palodu.
Paļenka – nojume.
Pamatcirtnis – pirmā, galvenā ēka, kurai vēlāk piebuvēta cita ēka.
Pamati – ēkas apakša, kurai jānotur celtnes stāvs.
Pamatnīca – ēkas pamata baļķi; pirmais kronis.
Pamūre – sienas apakšdaļa.
Panojums – nojume virs piedarba vai citas saimniecības ēkas durvīm.
Papes jumts – ar bitumenu un darbu, u.c. materiāliem piesūcināts bieza kartona segums.
Parovis – “skurstenis, kurā žavē gaļu.”
Pasiena – sienas apakša; „neaizmūrēta vieta apakš sienas, kur par ēku pamatiem ir tikai lieli nostādīti akmeņi, kuru starpposmi nav piepildīti.”
Pasija – baļķis, uz kura tiek nostiprinātas garenās un šķērssijas.
Paspārne – jumta izvirzījums pāri sienai, jumta slīpju pārkare.
Pašele – nojume vai neliela piebūve pie rijas, klēts vai šķūņa, kur novietoja darba rīkus vai glabāja pelavas; palievenis pie rijas.
Pašķūnis – darbarīku noliktava rijā.
Patmalas – vējdzirnavas, arī ūdensdzirnavas.
Patvars – patvērums, aizsardzība.
Pavards – 1) vieta apdzīvojama telpā, kur kurina uguni; 2) plīts.
Pavāls – (salmu) jumta kore, čukurs.
Paviļa 1) ēkas pamati (ēkas, vārtu) apakša; ēkas pamatu akmeņi; 2) ”ap 3 asis garš baļķis 1 – 1,5 pēdu no rijas sienas, kur atsēsties kājas aut”
Pažobele – ēkas paspārne, vieta pie mājas sienas apakš jumta, ‘kur jumts sniedzas pāri par sienu’.
Pāļu žogs – stāvžoga veids, saukts arī par lāču žogu. “Viens no pirmatnējākiem, stiprākiem un grūtāk pārkāpjamiem ir t.s. stāvu koku resp. pāļu žogs.”
Pārkare – jumta izvirzijums pāri sienai, jumta slīpju pārkare.
Pārts – ugunskura vieta krāsns priekšā, pavards; īpašs mūrītis krāsns priekšā, kur apsēsties.
Pārvāls – “jumta korē pārliektās salmu kārtas.”
Pāze – baļķī iecirsts garens iedobums.
Peksis – neliela piebūve.
Pelavnieks – telpa rijā vai arī atsevišķa telpa, kurā uzglabā labības atsijas pelavas.
Pelūde – telpa rijā vai arī atsevišķa telpa, kurā uzglabā labības atsijas pelavas.
Piebūve – pie sākotnējās ēkas vēlāk piecelta ēka vai ēkas daļa.
Piecirtnis – pamatēkai vēlāk piebuvēta cita ēka, kas ļauj ietaupīt vienu sienu.
Piedarbs – agrākos laikos īpaša telpa vai piebūve pie rijas labības kulšanai.
Piedurt – piebūvēt cieši klāt jaunu ēku kādai jau iepriekš uzceltai ēkai.
Piejums – rijas šķūnis.
Piekartnīca – sienu augšejā vainaga baļķi, uz kuriem gulstas spāres jeb kabes.
Piekārtne – jumta izvirzījums pāri sienai, jumta slīpju pārkare.
Pielekamais – palīgtelpa produktku u.c. glabāšanai.
Piemiets – viena (parasti žoga) mieta labākai nostiprināšanai blakus iedzīts otrs miets.
Piemiteklis – vieta, kur apmesties; pagaidu mītne.
Piemitņi – iebūvieši, kam nepieder sava sēta.
Piepriekša – lievenis klēts priekšā; rijas paspārne, nojume.
Piesta – Stampa
Piešķūnis – salmu glabātava rijā.
Pievaigot – pietēst, pielīdzināt.
Pildiņš – “plakne, kuru aptver konstruktīvs rāmis“, rāmī iestiprināta plātne. “Pildiņš ir galdniecības izstrādājumos (durvju vērtnēs, aizvērtņos jeb slēģos, mēbelēs, paneļos utml.) ietvarā iestrādāts aizpildījums, parasti no blīvi sadzītiem vai salīmētiem dēļiem, nereti plānāks par ietvaru.”
Pildrežģis – sienu koka karkasa jeb režģa aizpildīšana ar ķieģeļiem vai citu materiālu.
Pils – nocietināta celtne vai nocietināta mītnes vieta.
Pilsēta – sākotnēji lielāka nocietināta apmetne.
Pilskalns – nocietināta dzīves vieta.
Pirtnieki – vaļinieki jeb iebūvieši, kas lietoja (īreja) daļu no saimnieka zemes, par ko atkalpoja ar savu darbu. Dzīvoja saimnieka pirtī, no kā arī nosaukums.
Pirts – īpaša telpa (ēka), kur tvaikā peras un mazgājas.
Pirtsmāja – dzīvojamā telpa (ēkas gals), kas apvienota zem viena jumta ar pirti.
Pītenis – no klūgām pīts žogs.
Planka – biezs, plats dēlis; škautnis; dēlis.
Plāns – māla klona grīda.
Plēsis – “neliels divzaru rīks, ar kuru baļķī ievelk, iezīmē svītras, lai pēc tam veidotu gropi.”
Plēst – dalīt uz pusēm (parasti par baļķiem, bluķiem)
Pliens – 1) ciets māls, cieta zeme; 2) kaļķakmens vai dolomīts.
Pliska – darbarīks, ar kuru līdzina klona grīdu.
Plīts – no ķieģieļiem mūrēts pavards, “ugunskura ietaise ēdiena vārišanai.”
Pluksts – “lodziņš uz durvīm.”
Podarnīca – darbnīca jeb namiņš, kurā podnieks gatavo māla traukus.
Pole – Govs Bez Ragiem
Porūzis – priekšnams.
Postaža – neapdzīvotas, tukšas mājas.
Pretistaba – agrāk divtelpu dzīvojamajā mājā neapkurināma istaba, ko izmantoja vasaras laikā, pārējā laikā to izmantoja kā pieliekāmo.
Priekša – priekštelpa, priekšnams.
Priekšklēts – klēts nojume, lievenis.
Priekšnams – mājas telpa, kurā iekļūst tieši no ārienes, pirms nokļūst dzīvojamajā ēkas daļā.
Puķes – ziedoši (skaistumam) vai citādi ievērojami (piem., ar dziednieciskām vai aizsargājošām īpašībām) stādi mājā vai mājas ārpusē.
Puķu dārzs – vieta pie mājas, kur ierīkotas puķu doebes.
Pulka – koka tapa; skrūve. “Lai guļbaļķus savā starpā ciešāk saistītu un ēkas sienas būtu stabilākas, vainagus savienoja ar vertikālam tapām – pulkām.
Puļķis – 1) koka atslēgas veids; 2)koka (vai cita materiāla) aizspraužamais, tapa.
Pusdurvis – durvju veids. – “Bez lielajām ārdurvīm ierīkotas rijai arī vēl pusdurvis, kuras, lielās durvis atverot un dūmus, un sutu izlaižot, turēja ciet, lai kustoņi nenāktu iekšā”
Pusģēvele – slīpi nošļaupts jumta gals.
Pusmuižnieki – sākuma tie, kas rentēja no muižnieka t.s. lopu muižu, vēlākos laikos arī tie, kas iegādajās to īpašumā.
Pušelnieki – vienā māja dzīvojoši divi saimnieki, kuriem gan māja, gan zeme pieder vienlīdzīgās daļās.
Pūķis – divdabīgs mājas auglības gars, kas bija “jābaro”. Ja pūķim pienācīgi neziedoja, tas atriebās saimniekām vai nu nodedzinot tā īpašumus vai aiznesot citam.
Pūne – neliels šķūnis, kas bija paredzēts salmu, siena, pelavu, plašāk – lopbarības, bet arī dažādu rīku uzglabāšanai.
Ragana – Ragaina Aita
Ratnīca – atsevišķa ēka vai nojume ratu, ragavu un zirglietu novietošanai.
Rantēt – tēst, cirst.
Ratiņš – Ierīce Vērpšanai Mājas Apstākļos
Rāmis – ietvars (logam, durvīm). -”Logrāmis jāpagatavo no rūpīgi izlasītiem priežu kokiem, kas nedrīkst sarūkt, griezties vai liekties.”
Redeles – Kāpnes
Redeles – pieslienamas kāpnes.
Redeļu sēta – pārvietojama žoga veids, škiet, radniecīgs kāršu žogam.
Reģene – Pīts Grozs
Remesis – amatnieks, kas ceļ ēkas; namdaris.
Rentes māja – māja, ko iznomāja no muižas vai saimnieka.
Rentnieki – nomnieki, kas, atkarībā no līguma, uz īsāku vai garāku laiku iemitinās kāda saimnieka (īpašnieka) mājās, apstrādā zemi, maksājot par to saimniekam nolīgto tiesu.
Repelis – būvei maz derīgs zarains, greizs, sīksts koka resgalis.
Režģis – Pīts Maiss, Parasti Zirgu Barībai
Ričala – Ierīce Riņķošanai Uz Ledus
Rieris – krāsns mūrītis.
Rija – vendaļīga vai daudzdaļīga ēka, kurā izklāja, kaltēja un kūla labību, žāvēja linus un pākšaugus.
Rijas jumts: “Graudkopības apgabalos, kur juma salmiem, šim materiālam atbilstošie četru slīpju jumti ar savu vienkāršo viengabala formu sasaista rijas celtnes dažkārt ļoti atšķirīgās celtnēs telpas slēgtā vienībā.
Rijas priekša – rijas nojume.
Riķu žogs – no egļu zariem pīts stāvžogs starp 3 guleniski noliktām kārtīm; kāršu vai dēlīšu žogs.
Rinka – pakavveida sētas ēku izkārtojums ap pagalmu.
Rīdziņa – renstele; kanalizācijas noteka.
Rīks – Trauks; Sudraba Un Zelta Rīki
Robs – sprauga, iedobums, iecirtums.
Robt – cirst, kapāt
Rodiņi – salmu jumta maikstes.
Rokturis – ierīce durvju, logu satveršanai ar roku, lai atvērtu vai aizvērtu tos.
Rovis – dzirksteļu uztvērējs virs pavarda no koka vai māla, kas sargāja koka griestus no aizdegšanās; īpaša telpa ēdiena vārīšanai.
Rumpucis – Rupji Austs Audekls
Ruņģis – latviešu folklorā – mantnesis pūķis, mājas gars.
Rūķis – 1) namiņš; 2) agrāk kamīnveida mūra padziļinājums dzīvojamā telpā vai piedarbā, kur rudens un ziemas vakaros kūra uguni telpas apgaismošanai, gan daļēji arī siltumam.
Rūns – Kastrēts Ērzelis
Rūts – starp šķērskokiem iestiprinātā loga stiklotā daļa.
Saime – senā lielģimene, kurā ietilpa vairākas paaudzes un kas dzīvoja vienās mājās un kopīgi apsaimniekoja īpašumu.
Saimes istaba – apjomīgākā telpa mājā, kur ēdienreizēs u.c. lielākās vajadzībās pulcēties visiem mājiniekiem.
Saimniece – (parasti) saimnieka sieva, noteicēja par māju un mājas darbiem.
Saimniecība – īpašums (māja, citas ēkas līdz ar zemi).
Saimnieks – ģimenes galva, noteicējs, lietu vadītājs un atbildīgais par saimniecību un saimes labklājību; mājas un zemes īpašnieks.
Saiva – Aušanas Darbarīks
Sakumi, Sekumi – Mēslu Dakšas
Sala – izklaidu izvietots ciems Latgalē, arī Sēlijā; meža, purva ielenkts ciems vai atsevišķas mājas.
Salaist – savienot divas būvdetaļas (dēļus, baļķus, grodus, arī jumtus u.c.) kopā.
Salmu jumts – ar garkūļu (rudzu) salmiem klāts jumta segums.
Sametināt – divas būvkoka daļas salaist, sastiprināt cieši kopā.
Sarķe – Sarkanīgas Krāsas Govs, Sarkanīgas Krāsas Zirgs
Sastatnes – koka vai cita materiāla izveidota konstrukcija būvdarbu veikšanai augstumā.
Savrupceltne – atsevišķi, ne salaižot kopā vai blakus (sadurot), būvētas ēkas mājoklim, mājdzīvnieku izmitināšanai un mājlietu novietošanai.
Sāda – kuršu ciems.
Sādža – ciems, galvenokārt Latgalē.
Sāmati – žoga koki, ko ieliek starp diviem stabiem guleniski.
Sāžiņa – klēts nojume.
Sēdināt – likt aplodas, stenderes logiem un durvīm, arī stiklot logus.
Sēks – Sirpis, Izkapts
Sēta – lauku māja, lauku māja ar zemi; lauku saimniecība.
Sētiņa – žogs.
Sētmalis – kāršu žogs.
Sētsvidus – pagalms.
Siena – stateniskā ēkas daļa, kas norobežo telpas un satur ēkas pārsegumu.
Sijas – guleniski nostiprināti baļķi griestu vai grīdas balstam un saturēšanai; (lubu) jumta šķērskoki.
Sinces – Latgalē neliels priekšnams, kas, atverot mājai ārdurvis, aizsargā iekštelpas no vēja un aukstuma; pieliekamais.
Sirdsmājiņa – tualete.
Sirobi – 1) akas grodi; 2) krusta pakšos cirstas guļbūves vainagu kopums.
Sīts – Medību Šķēps; Lāču Medījamais Šķēps
Skadiņu žogs – egļu zaru pītenis; žogu veidojošie egļu zari.
Skadriņi – režģi; restes; margas.
Skaidas – plēstas plānas koku plātnītes, kas lietotas jumta segumam.
Skaidu jumts – jumta segums ar skaidām.
Skārda jumts – segums ar plāna metāla plāksnēm.
Skārds – jumta seguma materiāls, kas ir plāna metāla plāksne.
Skārnis – Sols Gaļas Vai Maizes Pārdošanai
Sklanda – Durvju Aizbīdnis
Sklandu žogs – kāršu žogs, žoga kārts.
Sklāsts – metāla aizbīdnis, aiztaisāmais mājas ārdurvīm.
Skrajciems – “viensētu grupa, kas sastāv no vairākām (vismaz 3) teritorijā izkaisītām viensētām, bet kuras iedzīvotāji uzskata par vēsturiski vienotām un apzīmē ar vienu kopīgu nosaukumu.”
Skribu žogs – žogs, kas veidots no egļu zariem; apdarināti egļu zari.
Skrube – birste grīdu vai kā cita spodrināšanai, tīrīšanai.
Skrube – Ēvele
Skrulle – rotējoša vārtveidīga iekārta.
Skulbīt – (ap)cirst kokam zarus, dzenēt.
Skurstenis – vertikāli būvēta dūmu atvere ēkā.
Skursteņnams – telpa, kurā atradās manteļskurstenis; uguņnams.
Skutule – Bļoda, Kauss
Skutulis – Skujamais Nazis
Slaika – Divzirgu Kamanas
Slaune – Raiba Govs, Raibs Vērsis
Slazds – Ierīce Ar Auklas Cilpām Putnu Ķeršanai
Slāgs – bluķu skaldāmais rīks, “kas taisīts no cieta koka klucēna kuram ietaisīts kāts.”
Slāģis – nomaļa vieta rijā, kur kūlēji izklāj labību; rijas pažobele.
Slejas – Ragavu Slieces
Sleņģe – durvju stendere, logu apmale, aploda, rāmis.
Slēdzene – rīks slēdzamas ierīces atvēršanai un aizvēršanai.
Slēģi – no ārpuses aiztaisāmi aizvari logiem.
Slieksnis – grīdā iestiprināts koka vai cita materiāla norobežojums durvīs, kas atdala ārtelpu no iekštelpas.
Slietenis – no kārtim saslieta celtne dzīvošanai vai ēdiena vārīšanai.
Slieteņu žogs – žoga veids, kas veidots no slīpi iestiprinātiem kokiem.
Slitas žogs – žoga veids.
Slitenis – žoga miets jeb zedenis.
Slīdes – “sastatņi baļķu uzvilkšanai jeb velšanai pa slīpumu.”
Slīmests – Namdara Darbarīks
Slīmests – taisnas vai liektas formas asmens ar rokturiem abos galos, lietots baļķu mizošanai, dēļu pielīdzināšanai u.c.
Slīpe – slīpa virsma, visbiežāk attiecībā uz jumtu.
Slīpsēta – žogs, kas darināts no ieslīpi sastiprinātiem sētas posmiem (stabiem, mietiem utml.).
Slokatne – Divu Dziju Izvetojums Nītīs, Parasti Blakus
Slokatne, Trinītis – Trīs Nīšu Audekls
Smēde – kalve. “No pārējām Kurzemes lauku ēkām vēl gribētos atzīmēt lauku smēdi, kur darbojas Kurzemē iecienītais amatnieks – kalējs.”
Smiltis – derīgais izraktenis, kas tiek plaši izmantots celtniecībā.
Sovaras – uzlikas. “Savarēt – savilkt kopā.”
Spailis – Zvejas Pieredumi
Spāre – jumta segumu saturošs koks.
Spārenīcas – virsējā vaiņaga guļbaļķi, uz kuriem balstās spāres.
Spārturi – spārenīcas jeb baļķi, uz kuriem balstītas spāres.
Spāru svētki – svētki, ko atzīmēja, uzliekot ēkai pēdējo jumta spāri.
Spelte – Aizslienamas Krāsns Durtiņas
Spērģis – plaisa kokā.
Spīlas – niedres.
Spīles – Ierīce Auduma Izstiepšanai Platumā
Spīne – dzintele. “Saliec drāti un durvju stenderē iedzen spīni. Krampi uzliek virsū uz spīnes un aizsprauž ar tapiņu.”
Spodrenis – neliela atvere sienā vai virs durvīm gaismas ieplūšanai, loga priekštecis; lūka.
Spraiga – robs, iecirtums, caurums.
Spraislis – balsts; koka vai cita materiāls stienis, ko lieto kaut kā (griestu, logu u.tml.) balstam.
Sprends – Arkla Detaļa
Sprēslīca – Vērpšanas Darbarīks
Sprigulis – Darbarīks Pie Labības Kulšanas
Sprūdzenis – puļķis; durvju aizspraužamais.
Spundēt – veidot dēļu sānos gropi jeb iedobumu.
Stabs – stāvus iestiprināts apdarināts koks, baļķis.
Stadula – zirgu novietne pie kroga; zirgu novietne vispār.
Stalažas – konstrukcija būvdarbu veikšanai augstumā.
Stallis – 1) stāvvieta, novietne; 2) zirgu kūts; kūts vispār.
Statiņi – žoga veids. “Glītāk izskatījās statiņi, t.i. šķērslīši, pienagloti pie divām kārtīm, kā redelītes. Tie parasti iežogoja puķu dārziņus un pagalmu.”
Statnis – ēkā vertikāli iestādīts balsts; arī stāvbūve.
Stādaigi – sētas, žoga mieti, “koki, ar kuriem stāvu sētas apsit.”
Stāģis – jumts; vienslīpes jumts.
Stāpiņi – zedeņi, “žagaru sētas kociņi.”
Stāvbūve – būvniecība, kur pamatā ir iestiprināti stabi ēkas stūros un ar pītām žagaru vai cita materiāla sienām stabu starpās; ēkas, kuru celtniecības pamatā ir kokmateriālu vertikālais klājums.
Stāvs – ēkas vertikālā daļa vai vertikālā virzienā būvēta ēka.
Stāvsēta – žogs, kas veidots no stāvus rindotiem stabiem, zariem u.c. materiāliem.
Steliņģis – katram zirgam ierīkots īpašs nožogojums stallī.
Stendere – durvju, dažkārt arī logu apmale jeb aploda; durvju statnis.
Stendervērķis – stāvbūve.
Stērdēt – kalst, pūt, dēdēt, iet bojā.
Stērkāt – “cirst baļķim, ko grib aptēst, ik pa 2 pēdām robus līdz šņorei, lai var vieglāk atskaldīt tešamās daļas.
Stērķēt – ēku cirst; tēst (ar cirvi).
Stieģeļi – ķieģeļi.
Stiga – kājceliņš, taka.
Stikālis – zedenis, zedeņu žogs.
Stikls – plāna, caurspīdīga plāksne, kas iegūta no kvarca smiltīm.
Stipenis – durvju aizspraužamais, atslēga.
Stote – durvju vira jeb eņģe.
Strīnis – īpaši sagatavoti – sasisti māli priekš mūrēšanas.
Stroga – sprauga, “gara pašaura starpa starp ēkam, kā arī starp diviem meža gabaliem.”
Stuburs – stabs.
Stulps – stabs.
Stuņķis – Koka Spainis
Stute – atbalsta koks.
Stūrakmens – akmens, ko lika celtnes stūra pamata veidošanai.
Stūris – taisnleņķa izvirzījums; gals; kakts.
Sudmalas – dzirnavas.
Suņu būda – atsevišķa mājiņa vai nožogojums klētspriekšā sunim.
Sūnas – augi, kas izmantoti koka ēku siltināšanai, liekot tos starp baļķiem vai uzklājot jumtam u.tml.
Sūnu jumts – jumts ar sūnu klājumu
Svārpsts – rīks caurumu urbšanai; urbis.
Svira – akas vinda. “Akai pielikta jauna svirts; ar veco svirti vairs nevarēja ūdeni izvilkt.”
Svirkstenis – akas vinda. “Svirksteņa vienā galā karājas kārts ar spaini ūdens smelšanai, bet otrā – smagums vieglākai kustināšanai.”
Šautra – ierīce durvju vai logu aizbultēšanai.
Šāļi – dēļu sānu atgriezumi, saukti arī par nomaļiem.
Šērbantes – ēkas iekšējās sienas.
Šiba – rūts. “Lielas istabas ar zemiem griestiem un 2 – 3 nelieliem 3 – 4 rūšu (šibu) logiem”
Šifera jumts – 1) mākslīgais š. – dažāda izmēra plāksnes, kuru pamatā ir cementa un azbesta maisījums 2) dabiskais š. – plānas jumta seguma plāksnes, kas iegūtas saskaldot slānekļa iežus.
Šindeļi – īpašs plānu egles, priedes vai apses koka dēlīšu ēku jumta klājums, jumstiņi.
Šīferis – jumta seguma materiāls – gludās loksnēs sašķelts slāneklis, ko izmanto jumta segumam; jumtsegums no asbestcementa plātnēm.
Škauba – zelminis, jumtgale.
Škurba – salaiduma vieta, “jumta sudara”.
Šķautne – apstrādāta baļķa vai dēļa asā mala.
Šķautnis – no visām četrām pusēm apdarināts jeb aptēsts baļķis.
Šķedēnu žogs – stāvžoga variants, visbiežāk izmantots augļu dārzu nožogošanai.
Šķedērns – no kluča nošķelts koka gabals, šķila, ko izmantoja lubām vai skalu malkai.
Šķesta – tievs kociņš, maikste.
Šķēpu žogs – mietu vai šķeltu koku sēta.
Šķērsis – saistkoks (piemēram, jumta trepēm; durvīm); saistbaļķis, “kas sasēja katru spāru pāri pusjumta augstumā.”
Šķērssiena – siena, “kas šķir vienu istabu no otras.”
Šķilināt – ar iešķelšanas palīdzību noteikt koka koksnes kvalitāti.
Šķilu žogs – “apzīme plēstu koku slīpžogu.”
Šķīt – cirst; lobīt. “Mežu šķīt (=cirst, līst).”
Šķore – jumta augšējais trīsstūris: jumta šķautne.
Šķute – ēka, būda.
Šķūnis – atsevišķa ēka vai (agrāk) nojume siena glabāšanai.
Šļaupsti – īsākie stāvkoki zelmiņa sienā; tas pats kas zelmenis; “dēlis, ko piesit cisu jumta galā pie kārtīm, lai vējš neizjauc jumtu.”
Šļaupt – slīpi nogriezt, nocirst.
Šļute – platcirvis.
Šļūte – aizbīdnis.
Šņāka – “īzcirtums jumta spāres galā.”; “Spāres resnā galā izstrādāja pēdu, tievgalī vienai spārei izkala šņāku, otrai izcirta tapu; tapu ar šņāku savāza kopā par vienu spāru pāri.”
Šņucis – stūris.
Šūnakmens – saldūdens kaļķu izgulsnēšanā veidojies porains, viegls un pietiekoši ciets iezis, ko izmanto gan pieminekļu būvniecībā, gan arī ēku apdarē.
Šūt – noklāt ar dēļiem (parasti par sienām vai griestiem).
Šveisēt – mētināt – “Kur metāls kaļot un šveisejot nav salipis kopā, bet palikušas tukšas vietas, plāvas.”
Tacis – Zvejas Rīks
Taka – iemīts kājceliņš.
Talka – brīvprātīga palīdzība kaimiņiem, radiem vai paziņām kādā lielākā darbā, kas prasa daudzas darba rokas.
Tapa – koka (vēlak dzelzs) puļķis jeb stienītis ēkas daļu (baļķu, spāru utml.) savienošanai un nostiprināšanai.
Tapetes – krāsainas dažādu materiālu (sākotnēji papīra) slejas iekšsienu dekorēšanai.
Taure- Kauss
Tāss – bērza miza.
Teķis – Vaislas Auns
Telpa – istaba, dzīvojamā platība.
Temelis – ēkas pamati, fundaments.
Tempelis – koks lubu jumta atbalstam un slogam. “Tempeļi novietoti tieši virs kabām.”
Teslis – darbarīks koku apdarināšanai; “kaplis ar ieapaļu asmeni, kādu lieto rievu ieciršanai un koka siju pagatavošanai.”
Tēst – līdzināt, apdarināt (baļķus, kārtis, mietus) ar cirvi, ar tesli.
Tēva mājas – jēdziens, kas ietver ne tikai tēva māju, bet plašāk – dzimtas īpašuma (līdz ar zemi) mantošanas tiesības; sinonīms dzimtajai vietai.
Tēvenīca – tēva istaba.
Tēviņš – nosaukums vienai no divām augšā saslietām jumta spārēm.
Tīģelis – Metāla Kausēšanai Paredzēta Veidne
Trāba – skuju vai cita pagaidu materiāla būda; neliela ēka; ēka kā tāda.
Treipūzis – siltumnīca.
Trepes-kāpnes.
Trinītis – “horizontāls vai statenisks dēļu segums, kurā spraugas starp dēļiem nosegtas, pirmajai dēļu kārtai uzklajot otru.”
Trīskāršu sēta – sēta, kuras veidojumā izmantotas trīs kārtis.
Trobs – istaba, kambaris.
Tulis – pogas veida apaļš rokturis durvīm.
Tūnu žogs – šķeltu koku slīpžoga veids.
Tūpelītes – krusteniski salikti koki uz nama jumta kores.
Uguns koks – pērkona sasperts vai ugunsgrēkā apdedzis koks, arī koka blakusgalotne, ko izvairījās izmantot ēkas būvē.
Ugunsceļi – uguns aktīvas vietas, kur saskaņā ar tautas priekšstatiem nedrīkstēja celt māju vai kādu citu ēku, jo – uzskatīja ēka nodegs vai tajā iespers pērkons.
Uguņnams – telpa, kurā atradās manteļskurstenis.
Urbis – rīks caurumu urbšanai.
Uzcirst – uzcelt (par ēku).
Uzjumis – “jumta daļa, kas nāk pāri par sienu.”
Uzkari – eņģes.
Uzkuris – iegātnis atraitnes mājās; vispārīgākā nozīmē – znots, kas dzīvo pie sievas vecākiem.
Ūdensdzirnavas – dzirnavas, kas darbojas ar plūstoša ūdens spēku.
Ūdiņkārts – slogkārts lubu jumtam. ”Virs pirmās lubu rindas līmeniski novietotas divas apaļas slogārtis, kuru galus parasti mēdza saklūgāt ar apakšējām kārtīm, lai viss segums ciešāk turētos.”
Ūķis – tumšs kakts ēkā; necila mājele; kādam piederoša māja, istaba.
Vabiņu žogs – tas pats kas zedeņu žogs – pītu egļu zaru stāvžogu.
Vadzis – sienā iedzīts kāsis, tapa.
Vaigus tēst – baļķu galus ar cirvi apdarināt.
Vainags – guļbūves ēkai viena baļķu kārta jeb rinda.
Valnis – zemes uzbērums, uzbērums ar aizsargsētu; ar akmeņiem vai citiem materiāliem nostiprināts garens paaugstinājums.
Vaļinieki – agrākos laikos tie, kas sabiedrībā ieņēma starpstāvokli starp kalpiem un saimniekiem; rentnieki.
Vapna – kaļķis.
Vazaune – ratnīca. “Turīgākajiem zemniekiem, kā arī dažādiem amatniekiem bija vazaune – ratnīca, kurā atradās amatniekiem nepieciešamie darbarīki. Parasti vazaune bija zem kopēja jumta ar kādu citu ēku.”
Vācele – No Tāss Izgatavots Trauks; Arī Trauks Graudu Uzglabāšanai
Vāgūzis – ratnīca. “Klēts galā cēla lielu vāgūzi ratiem, ragavām, zirglietām, pļaujmašīnai, grābekļiem, lāpstām, izkaptīm, groziem un visām citām saimniecībā vajadzīgām lietām.”
Vārcele – sija, dzieds jeb vērbaļķis.
Vārde – sānu sienu saturētāja sija.
Vārpsta – Vērpjamais Darbarīks
Vārstalas – “aizbīdāmas kārtis, it sevišķi, ja dārzi bija saistīti ar olnīcu, gar ko bija taisīts sklandu žogs.”
Vārša – gars koks, kas sasaista ēkas pamatcirtni ar t.s. piecirtni.
Vārška – aizšaujama bulta (durvīm).
Vārti – žoga atveramā, ieejas daļa; sprauga, atvere.
Vecainis – viens no mājas gara nosaukumiem agrākos laikos.
Vecsaimniecības – pirkšanas vai mantošanas ceļā līdz 1920.gg. Latvijas agrārajai reformai izveidotas saimniecības.
Vedga – Namdara Cirvis
Veldzēt – dzēst (par kaļķiem).
Velēnu jumts – jumta pārklājums ar velēnām.
Veranda – vaļēja vai slēgta mājas piebūve.
Vēdlodziņš – mazs atsevišķs lodziņš loga rūtī telpas vēdināšanai.
Vējdēļi – dēļu klājums jumta pasargam no vēja.
Vējdzirnavas – dzirnavas, kas darbināmas ar vēja palīdzību.
Vējkārte – “spārēm no apakšas šķērsām piesista kārts vai lakts, kas satur spāres, lai vējš tās negāž sānis.”
Vējlata – latiņa salmu divslīpu jumta galos.
Vējlauzis – neliels priekšnams, kas, atverot mājai, rijai vai pirtij, vai citai ēkai ārdurvis, aizsargā iekštelpas no vēja un aukstuma.
Vējtveris – neliels priekšnams, kas, atverot mājai, rijai vai pirtij, vai citai ēkai ārdurvis, aizsargā iekštelpas no vēja un aukstuma.
Vējzobi – īpaša veida (vertikāli) ierobi pakšos ēkas stūru aizsargam pret vēja un nokrišņu iedarbība.
Vēlogs – aizbīdnis. “Jāatgrūž vēlogs vaļām, lai dūmi iet ārā.”
Vērags – vējrādis.
Vērbaļķis – sija, dzieds. „Griestus lika uz vērbaļķiem.”
Vērtne – vārtu, logu, durvju atveramā daļa.
Vienkāršu sēta – aizžogojums no vienas kāršu rindas.
Vienkārtnis – Līnu Audums (parasti)
Viensēta – atsevišķi izvietota zemnieka saimniecība ar ēkām un zemi tām apkārt.
Viesistaba – parasti lielākā no istabām māja, paredzēta viesu uzņemšanai, lielākām svinībām, neizmantojama ikdienas vajadzībām.
Vieta – dzīvošanai piemērota, arī dzīvojamā telpa.
Vietraugi – jaunas dzīvesvietas izlūkošana, meklēšana.
Vijale – pinums no zariem; no zariem sapīts žogs.
Vilka lodziņš – durvju veids. “Durvis dažreiz taisīja divdaļu ar speciāli atveramu augšējo daļu – t.s. vilka lodziņu. Pa to telpa saņēma papildu apgaismojumu, bet aizvērtā durvju apakšējā daļa neļāva istabā ienākt mājdzīvniekiem /../ Mazie bērni savukārt nevarēja izkļūt no istabas pagalmā bez vecāku ziņas.”
Vinda – augsta koka svira virs akas, “kas līdzīgi dzērves kaklam sniedzās pēc ūdens.”
Viņķelis – leņķmērs būvniecībā.
Viras – apaļkarts durvju ārpusē, lejasgals tai iestiprināts slieksnī, augšgals durvju stenderes augšpusē; eņģes.
Virbs – spraislis, trepju pakāpiens no apaļkoka.
Virtuve – ēdamā gatavošanas telpa; ēdamtelpa.
Virulis – virpuļdurvis.
Vistiņas – salmu jumtu elements. “Jumta apakšdaļā uz šķērskokiem salika cieši sasietus, ar izkapti kārtīgi apgrieztus salmu kūļus, kurus sauca par vīkšķiem, vistiņām.”
Vitēt – balsināt.
Vīcele – Mazs Klūgu Groziņs
Vīlāģis – tievs kociņš, maikste.
Vīteklis – salmu vai citu materiālu mīksts saišķis, ar ko sasaista sētas vai jumta kārtis, piesien sētas maikstis u.c.
Zāģeris – agrāk amatnieks, kas zāģēja kokus būvniecības vajadzībām.
Zāģis – metāla plāksne ar asiem robiem vienā malā, paredzēta koku griešanai.
Zāle – galvenā, lielākā telpa kādā ēkā.
Zedeņu žogs – 1) pīta žoga veids; 2)atsevišķs žoga posms, sētas miets, kārts, zars.
Zelminis – jumtgale; smailā sienas daļa pie ēkas bēniņiem.
Zemnīca – zemē iedziļināta mītnes vai patvēruma vieta.
Zemturi – vasaļi, saukti arī par leimaņiem, kuriem saskaņā ar līgumu bija zemes turēšanas tiesības.
Zibītes – salmu jumtu elements. “Jumta apakšdaļā uz šķērskokiem salika cieši sasietus, ar izkapti kārtīgi apgrieztus salmu kūļus, kurus sauca par vīkšķiem, vistiņām.”
Zimze – ieveidota rieva durvju vai loga virsmā.
Zirdziņi – krusteniski koki uz jumta kores zirga galvu izskatā.
Žagaru žogs – žogs no kadiķu, egļu, arī citu koku zariem.
Žagmiets – vārtu piederums – “miets, kura augšgals dalās dakšā vai vairākos zaros kāršu uzlikšanai.”
Žogs – norobežojoša sēta, sākotnēji – darināta no zarainiem, sausiem kokiem.
Žunka – “paspārne gar bēniņos iebūvētas istabas malām.”
Žurbuļu žogs – sēta no guleniski vai ieslīpi saliktām šķilām.
Žvira – rupja, akmeņaina grants.