Veļas diena
Tēma “veļas diena” sevī ietver dažādu
priekšmetu kopumu, kas saistīti ar tekstīliju mazgāšanu, tīrīšanu, gludināšanu
un glabāšanu. Tautas baltās pasaules izjūtas veidošana prasa ne vien garīgo
skaidrību un tīrību, bet arī praktisko fiziskās pasaules tīrību, sakārtotību un
daiļumu. Tāpēc veļas diena ir ļoti svarīgs veids un līdzeklis pasaules
kārtības un līdzsvara uzturēšanā. Tā ir sistemātiski un regulāri veikta
darbība, pat rituāls, ar kura palīdzību notiek cilvēka pasaules atjaunošana
sākotnējā labumā un kārtībā.
Atklātajā krājumā-ekspozīcijā izvietotie
priekšmeti tematiski aptver veļas mazgāšanu un žāvēšanu, veļas gludināšanu un
veļas glabāšanu.
Apģērba, gultas veļas un citu tekstīliju
kopšana pārsvarā bija saimes sieviešu pienākums. Darba rīkus, ierīces, traukus
šai vajadzībai gan parasti gatavoja saimes vīrieši. Sarežģītākas lietas
pasūtīja amatniekiem, visbiežāk kalējam, podniekam, galdniekam u.c. Sārmu
un ziepes mazgāšanai gatavoja paši mājās. Pelni pēc pavarda vai krāsns
kurināšanas un ūdens bija sārma gatavošanas izejvielas. Sagatavoto sārmaino
ūdeni varēja izmantot mazgāšanai vai arī maizes cepšanā kā mīklas irdinātāju.
Sārms mīkstināja ūdeni, šķīdināja netīrumus un palīdzēja izmazgāt arī stipri
savalkātas un savārtītas lietas. Ziepju vārīšanai bez sārma vēl vajadzēja
taukvielu. To ieguva no nokauto mājdzīvnieku apzarņa taukiem, kurus kā zemākas
kvalitātes retāk izmantoja uzturā.
Netīrās tekstīlijas mērcēja sārmainajā
ūdenī, izberza ar rokām, berza uz koka (vēlāk arī metāla) veļas dēļa vai velēja
ar velējamo vāli uz sola. Velēt – tas nozīmēja nolikt trauku ar sārmainā ūdenī
iemērkto veļu blakus solam, izvilkt slapjo veļas gabalu no ūdens, uzlikt uz
sola, ar velējamo vāli izdauzīt, pagrozīt, vēl izdauzīt, iemērkt sārmainajā
ūdenī, paskalot, atkal izvilkt uz sola, atkal velēt un tā, kamēr netīrumi
atdalījušies no mazgājamā veļas gabala. Pēc tam veļu skaloja. To varēja darīt
traukā ar ūdeni vai arī doties uz dīķi, ezeru vai upi un tur izskalot
izmazgāto. Pašu gatavotais sārms nepiesārņoja ūdenstilpes.
Izskaloto veļu vajadzēja izgriezt ar
rokām. 19. gadsimtā izgudroja valci mitruma izspiešanai no veļas – veļas rulli.
Pēc izmazgāšanas tīro veļu izžāva uz auklas. Pazina arī knaģus. Tie gan nedaudz
atšķīrās no mūsdienās lietotajiem ar to, ka bija izgatavoti no vienkoča un tiem
nebija atsperes.
Izžāvēto veļu salocīja, sarullēja un
izdauzīja ar veļas rungu, vai uztina uz speciālas koka nūjas un apstrādāja ar
rievdēli. Kad sāka izgatavot gludekļus, tad daļu drēbju sāka gludināt ar tiem.
Dzelzs gludekļus uzkarsēja vai nu uzliekot uz karstām oglēm un pēc tam notīrot
uz rupja maisauduma, vai ieberot karstās ogles gludeklī iekšā. Lieliska izdoma
bija metāla “bultas” sakarsēšana oglēs un ievietošana gludekļa korpusā. Tādā
veidā parasti sasildīja krāsainā metāla bronzas gludekļus. Drēbnieku darbnīcās
gludekļu karsēšanai izmantoja speciālas krāsniņas, kurām gludekļus pielika
karsēties pie karstās ārsienas. Arī tad gludekļa virsma saglabājās tīra. Taču
biezos linu palagus, dvieļus, galdautus vieglāk bija apstrādāt ar senajām
metodēm. 19. gadsimta izgudrojums bija liela izmēra veļas gludināšanas valce,
kurā caur diviem gumijotiem ruļļiem izgriežot nedaudz mitrus (ja vajadzīgs,
vienreiz gareniski pārlocītus) galdautus, palagus un citus “taisnos gabalus”,
varēja iegūt ideāli gludu veļu.
Tīro veļu glabāja sarullētu lādē vai
skapī. Interesanti ir atcerēties, ka skapis ir radies no vertikāli paceltas
drēbju lādes. Skapjos sākotnēji bija plaukti un tapas vai āķi apģērbu
pakarināšanai – “karamajā pusē”. Karamais stienis un pakaramie “pleciņi” tika
pamazām izdomāti un ieviesti lietošanā. Drēbju lādes ar sagatavoto tekstīliju
bagātību parasti glabāja klētī vai pat īpašā apģērbu klētī. Dzīvojamā namā
glabāja to, kas ikdienā lietojams un biežāk vajadzīgs.