Apraksts
Čuguna dzelzs gludeklis. Saukts arī par viengabala dzelzi, viengabala karsējamo gludekli, plīts gludekli. Darbarīks veļas gludināšanai. Izmantoja mazu apģērba detaļu, mežģīņu un kabatlakatiņu gludināšanai, zināmi pat īpaši cimdu gludekļi.
Sastāv no trijstūra formas pamatnes ar vienu smailu galu un no roktura. Tos lietoja šuvējas un skroderi, vairākus uzreiz. Ērtākai šādu gludekļu lietošanai, tos karsēja uz speciālām krāsniņām. Čuguna dzelzi darbam sagatavoja, to uzkarsējot krāsnī vai ugunī, kas prasīja ilgu laiku, dažreiz pat stundu.
Eiropā lietoja sākot ar 17. gadsimtu. Šādus gludekļus sauca arī par bultiņām, jo darināti no vienlaidus čuguna un tiem ir bultas forma.
Dēlis veļas mazgāšanai. Darbarīks, ko izmantoja netīrās veļas mazgāšanai, beršanai ar rokām. Tam vienā pusē šķērsām iegreba rievas. Dēli ievietoja veļas vannā vai kubulā ar ūdeni, kam pievienots sārms. Netīro veļu beržot gar roboto dēļa malu, panāca netīrumu atdalīšanos no auduma. Dēlis darināts no lapu koka.
Vēlāk lietoja metāla veļas beržamos dēļus.
Gāzes gludeklis. Darbarīks veļas gludināšanai, kas tika apsildīts ar gāzi. Gludekļa iekšpusē ievietota caurule, kas izgatavota no īpaša metāla, caurules otrs gals ievietots gāzes balonā, bet virsū – sūknis. Tādā veidā gāzi iepildīja ierīces iekšpusē, uzsildot gludekļa pamatni darbības laikā. Šāda veida gludekļi bija gandrīz visbīstamākie: gāzes noplūdes dēļ varēja notikt ugunsgrēki un pat sprādzieni.
Šādu gludekļu ražošana sākās 19. gadsimta beigās.
Gludeklis ar maināmiem čuguna ieliktņiem. Darbarīks veļas gludināšanai. Sastāv no trijstūra formas pamatnes ar vienu smailu galu un no roktura. Korpusa atvere platākajā galā, kurā ievietota mazāka izmēra čuguna forma, saukta par ieliktni, bultu vai zoli. Vienam gludeklim parasti bija divas zoles jeb ieliktņi. Ieliktņus uzkarsēja cepeškrāsnī, un pēc sasilšanas ieliktni ievietoja gludeklī. Tādā veidā parasti sasildīja krāsainā metāla bronzas gludekļus. Kad ieliktnis atdzisa, to nomainīja pret jaunu, uzkarsētu. Strādājot ar šādu gludekli, nebija jāgaida, kad gludeklis uzkarsīs uz uguns.
Gludeklis. Darbarīks drēbju gludināšanai ar karstumu un spiedienu. Gludekļi vienmēr uzskatīti par dārgu sadzīves priekšmetu, un katram gludekļa īpašniekam tas kalpoja kā bagātības un labklājības simbols. Gludināšanas iekārtas nodeva mantojumā no mātes meitai. Agrāk gludekļus izgatavoja ne vien kā praktiskus priekšmetus, bet arī kā mākslas darbus – bagātīgi dekorētus, izgreznotus ar lējuma figūrām un kalumiem.
Metāla “bulta”. Sildķermenis, ko uzkarsēja un ievietoja gludekļa korpusā.
Ogļu gludeklis. Darbarīks veļas gludināšanai. Ogļu gludekli karsēja ar kvēlojošām koka (parasti bērza) oglēm, kuras sabēra gludekļa tilpnē uz restēm. Lai gludeklis ātrāk sakarstu, to vicināja. Lielā svara dēļ tas nebija viegli. Lietoja arī nelielas plēšas kvēlojošo ogļu uzturēšanai.
Klasiskie ogļu gludekļi ar dobu korpusu Latvijā izmantoti līdz pat 20. gadsimtam.
Raksturīgs čuguna korpuss, koka rokturis, paceļams vāks, sānos atveres. Gludekļa pamatne veidota trijstūra formā, viens gals smails, otru galu noslēdz paceļams aizbīdnis vai paceļams vāks, sānos caurumi vējošanai.
Rievdēlis. Darbarīks netīrās veļas mazgāšanai/beršanai ar rokām. Lapu koka dēlis, kuram vienā pusē šķērsām iegrebtas rievas. Dēli ievietoja veļas vannā vai kubulā ar ūdeni, kam pievienots sārms. Netīro veļu, beržot gar roboto dēļa malu, panāca netīrumu atdalīšanos no auduma. Vēlāk lietoja metāla veļas beržamos dēļus.
Sārms veļas mazgāšanai. Gatavoja no lapu koku pelniem un ūdens, vārot vai mērcējot. 3 daļas pelni, 1 daļa ūdens. Izsijātus pelnus ieber metāla bļodā, pārlej ar verdošu ūdeni, līdz iegūta šķidra masa, un noliek uz divām diennaktīm iestāvēties. Vismaz pāris reižu dienā apmaisa. Pēc tam izkāš un lieto.
Spainis. Trauks ar paplašinātu augšdaļu, kurā iestiprināta līkste. Spaini lietoja visdažādākajām saimniecības vajadzībām.
Spainis bija vai nu vienkocis (taisīts no vesela koka gabala), vai galdiņtrauks (taisīts no koka dēlīšiem). Līksti darināja no zara.
Spirta gludeklis. Darbarīks veļas gludināšanai, kas tika apsildīts ar spirtu. Ierīces darbības princips bija līdzīgs lampas konstrukcijai ar petroleju. Ierīcē iebēra spirtu, to aizdedzināja, un degšanas procesā izplatījās nepieciešamais siltums dzelzs uzsildīšanai.
Šāda ierīce bija viegla, ātri uzsildāma un mobila, tomēr spirta gludekļu lietošana bija ļoti dārga, tāpēc to izmantoja tikai turīgākie ļaudis.
Valce. Valce bija liela izmēra veļas gludināšanas ierīce, kurā, caur diviem gumijotiem ruļļiem izgriežot nedaudz mitrus galdautus, palagus un citus “taisnos gabalus”, varēja iegūt ideāli gludu veļu.
Valcēšana. Kāda materiāla gludināšana ar rullēšanas metodi.
Vangalēt, vangāt – rullēt veļu. Vārds aizgūts no vācu valodas.
Vanna. Apaļas vai ovālas formas galdiņtrauks. Lietoja netīrās veļas mērcēšanai un mazgāšanai. Gatavoja no lapu koka (bērzs, mazāk kļava, liepa, osis).
Vanna. Lietoja netīrās veļas mērcēšanai un mazgāšanai. Apaļas vai ovālas formas trauks.
Velējamā vāle. Trapecveida vai taisnstūra formas vienkoka gabals ar šķērsām iegrebtām rieviņām un galā izveidotu rokturi. Saukts arī veļas gludināmais dēlis, veļas gludināmā vāle, rievu dēlis. Ar dēli (rievoto daļu), to piespiežot, virpināja veļas rulli, uz kura aptīta gludināmā veļa, pa galdu uz priekšu un atpakaļ.
Veļas grozs. Pīts trauks, ko lietoja veļas pārnēsāšanai, glabāšanai. Veļas grozi ar vāku vairāk lietoti veļas glabāšanai, bet grozi bez vāka veļas pārnēsāšanai.
Pēc formas mēdza būt cilindrveida vai četrstūrveida veļas grozi. Gatavoja no šķeltām vai nešķeltām klūgām, bērza tāss sloksnēm, skaliem vai saknītēm. Biežāk veļas grozi pīti no mizotām vai nemizotām klūdziņām. Klūgas pīšanai parasti grieza no kārklu atvasēm, mēdza izmantot arī lazdas, retāk gobas, ievas vai vīksnas jaunās atvases.
Veļas izgriežamais rullis – darbarīks izmazgātās veļas liekā mitruma izspiešanai.
Statīvā iestiprināti divi koka ruļļi, kam blakus koka dēlis – galdiņš, kas izvirzīts uz abām pusēm, sānos liels griežamais rats ar rokturi, zem kura divi lieli zobrati, augšpusē piegriežamā skrūve. Veļas ruļļa konstrukcija balstīta uz četrām kājām vai uz metāla stieņiem ar savilcējskrūvēm, ar kuru palīdzību veļas izgriežamo rulli piestiprināja pie galda malas.
Veļas izgriežamais rullis. Darbarīks izmazgātās veļas liekā mitruma izspiešanai. Statīvā iestiprināti divi koka ruļļi, kam blakus koka dēlis – galdiņš, kas iziet uz abām pusēm, sānos liels griežamais rats ar rokturi, zem kura divi lieli zobrati, augšpusē piegriežamā skrūve. Veļas ruļļa konstrukcija tiek balstīta uz četrām kājām vai uz metāla stieņiem ar savilcējskrūvēm, ar kuru palīdzību veļas izgriežamo rulli piestiprina pie galda malas. Izgudroja 19. gadsimtā.
Veļas rullis jeb vangale, vangalis, vangals. Vienkoča tipa priekšmets ar cilindrisku formu un ar noapaļotiem galiem. Paredzēts veļas rullēšanai (gludināšanai) ar rokām. Ap rulli aptina gludināmo veļu.
Veļas runga. Speciāls darbarīks, ar ko dauzīja palagus, dvieļus, lai tie būtu mīksti.
Veļas vāle. Trapecveida vai taisnstūra formas vienkoka gabals ar šķērsām iegrebtām rieviņām un galā izveidotu rokturi. Saukts arī par veļas gludināmo dēli, veļas gludināmo vāli, rievu dēli. Piespiežot dēļa rievoto daļu, pa galdu uz priekšu un atpakaļ virpināja veļas rulli, uz kura aptīta gludināmā veļa.
Veļas velēšana. Sens veļas mazgāšanas paņēmiens. Velēja uz velētavas (velējamā sola), parasti divatā. Trauku ar sārmainā ūdenī iemērkto veļu nolika blakus solam, izvilka slapjo veļas gabalu no ūdens, uzlika uz sola, ar velējamo vāli izdauzīja, pagrozīja, vēl izdauzīja, iemērca sārmainajā ūdenī, paskaloja, atkal izvilka uz sola, atkal velēja un tā, kamēr netīrumi atdalījušies no mazgājamā veļas gabala. Pēc tam veļu skaloja.
Izmantotie avoti
- “Piena trauki. Piena glabāšanas un pārstrādes priekšmeti”, Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs, sastādīja A. Ziļicka, apgāds Mantojums, 2014.
- “Vāceles un cibas”, Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs, sastādīja E. Kēze, Rīga, 1989.
- Gludekļi Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājumā. 18. – 20. gadsimts. Pieejams: https://www.nmkk.lv/Exhibitions/ExhibitionForm.aspx?id=15
