Gaisma

Apgaismošanas ierīcēs kā galveno parasti uztveram gaismas došanas funkciju.

Uguns dod siltumu un gaismu. Tomē vienmēr jārēķinās, ka tā sevī ietver ļoti lielu un bīstamu spēku – spēju iznīcināt, sadedzināt. Tāpēc tai vienmēr jāatrodas drošā vietā. Drošība ir ļoti svarīga labas, bagātas un stabilas dzīves nodrošināšanā.

“Ir jāzina, kā ar Uguns māti (ticējumos tā parasti tēlota kā maza uguntiņa vai uguns liesma) apieties. Pretējā gadījumā Uguns māte nodedzina ēkas vai ierauj ugunī cilvēku pašu. Pie uguns mātes bijāšanas pieder:

  • aizliegums runāt, kad tā parādās cilvēkam: ‘Rijas gulētājiem rādoties Uguns māte; maza, maza uguntiņa dancojot pa sera apakšu, kas – ja to cilvēks neuzbilstot – pazūdot krāsns bedrē. Ja cilvēks to uzbilstot, tūliņ aizdegoties kāda ēka.’ (P. Šmits. Latviešu tautas ticējumi. – 4.sējums, 1868.lpp.);
  • aizliegums mest ugunī no katliņa nosmeltās putas, aizliegums spļaut ugunī, apliet degošu uguni ar ūdeni, bikstīt to ar kāju, mest matus ugunī vai kā citādi to traucēt (P. Šmits. Latviešu tautas ticējumi. – 2., 4.sējums);
  • ziedojumi un upurējumi. Tautasdziesmās vairākkārt minēts, ka jaunajai sievai, ienākot vīra mājā, ir jāziedo Uguns mātei (tautasdziesmās biežāk teikts – ugunij vai ugunskuram). /…/ Uguns mātei/ ugunij visbiežāk upurēja baltu vistu, kur baltajai krāsai, iespējams, bija jāneitralizē uguns dusmas.” (J. Kursīte. Latviešu folklora mītu spogulī. – 333., 334.lpp.) 

Apgaismošanas ierīcēm iekšpuse bieži krāsota baltā krāsā. Parasti to skaidrojam no dabaszinātņu viedokļa – baltā krāsa vislabāk atstaro gaismu. Iespējams, baltajai krāsai ir bijis jāierobežo arī liesmas ugunīgā vara, jāslāpē uguns draudīgums.
Var pieņemt, ka apgaismošanas ierīcēm ir bijuši divi svarīgi uzdevumi – izgaismot vietu (telpu, ceļu) un vienlaikus – savaldīt uguni (pielabināt uguns garus, Uguns māti).

Tēma “gaisma” sevī ietver dažādu priekšmetu kopumu, kas saistīti ar nepieciešamību izgaismot kādu vietu diennakts tumšajā laikā, tādā veidā iegūstot iespēju turpināt darbu ilgāk un veikt to labākā kvalitātē, jo lietas ir labāk saskatāmas. Tas bija īpaši būtiski rudens, ziemas un agrā pavasara laikā, kad diennaktī ir daudz tumšo stundu. Pateicoties pavarda, skala, sveču, petrolejas un karbīda lampu gaismai, mūsu senči ne tikai plucināja un kārsa vilnu, vērpa un šķetināja, adīja un tamborēja, gatavoja un laboja darbarīkus un instrumentus, vija valgus, gatavoja pastalas, bet arī mācījās lasīt un rakstīt, apguva ābeci, lasīja Bībeli, dziesmu grāmatu, kalendāru un avīzes. Tas bija diennakts laiks, kurā stāstīja teikas un pasakas, dziedāja dziesmas, minēja mīklas, klausījās atmiņu stāstus par “vecajiem laikiem”, mācījās lūgšanas un apguva reizrēķinu.
Atklātajā krājumā izvietoto priekšmetu – apgaismošanas ierīču tematiskais iedalījums:

  1. skalturi, skalu sagatavošana, dedzināšana, trauki ugunsdrošībai, dedzinot skalus;
  2. sveču gatavošanas ierīces, trauki;
  3. svečturi – vienai svecei, vairākām, pārnēsājami, galda, griestu;
  4. kūts un rijas lukturi;
  5. petrolejas lampas – galda, sienas, griestu;
  6. petrolejas lukturi, “sikspārņi”, “tauriņi”, kariešu, dzelzceļa;
  7. karbīda lampas un lukturi.
Scroll to Top