Veļas diena

Tēma “veļas diena” sevī ietver dažādu priekšmetu kopumu, kas saistīti ar tekstīliju mazgāšanu, tīrīšanu, gludināšanu un glabāšanu. Tautas baltās pasaules izjūtas veidošana prasa ne vien garīgo skaidrību un tīrību, bet arī praktisko fiziskās pasaules tīrību, sakārtotību un daiļumu.  Tāpēc veļas diena ir ļoti svarīgs veids un līdzeklis pasaules kārtības un līdzsvara uzturēšanā. Tā ir sistemātiski un regulāri veikta darbība, pat rituāls, ar kura palīdzību notiek cilvēka pasaules atjaunošana sākotnējā labumā un kārtībā.

Atklātajā krājumā izvietoto priekšmetu – apgaismošanas ierīču tematiskais iedalījums:

1) Drēbju / veļas mazgāšana un žāvēšana;

2) Drēbju / veļas gludināšana;

3) Drēbju / veļas glabāšana.

Apģērba, gultas veļas un citu tekstīliju kopšana pārsvarā bija saimes sieviešu pienākums. Darba rīkus, ierīces, traukus šai vajadzībai gan parasti gatavoja saimes vīrieši. Sarežģītākas lietas pasūtīja amatniekiem, visbiežāk kalējam, podniekam, galdniekam u.c.  Sārmu un ziepes mazgāšanai gatavoja paši mājās. Pelni pēc pavarda vai krāsns kurināšanas un ūdens bija sārma gatavošanas izejvielas. Sagatavoto sārmaino ūdeni varēja izmantot mazgāšanai vai arī maizes cepšanā kā mīklas irdinātāju. Sārms mīkstināja ūdeni, šķīdināja netīrumus un palīdzēja izmazgāt arī stipri savalkātas un savārtītas lietas. Ziepju vārīšanai bez sārma vēl vajadzēja taukvielu. To ieguva no nokauto mājdzīvnieku apzarņa taukiem, kurus kā zemākas kvalitātes retāk izmantoja uzturā.

Netīrās tekstīlijas mērcēja sārmainajā ūdenī, izberza ar rokām, berza uz koka (vēlāk arī metāla) veļas dēļa vai velēja ar velējamo vāli uz sola. Velēt – tas nozīmēja nolikt trauku ar sārmainā ūdenī iemērkto veļu blakus solam, izvilkt slapjo veļas gabalu no ūdens, uzlikt uz sola, ar velējamo vāli izdauzīt, pagrozīt, vēl izdauzīt, iemērkt sārmainajā ūdenī, paskalot, atkal izvilkt uz sola, atkal velēt un tā, kamēr netīrumi atdalījušies no mazgājamā veļas gabala. Pēc tam veļu skaloja. To varēja darīt traukā ar ūdeni vai arī doties uz dīķi, ezeru vai upi un tur izskalot izmazgāto. Pašu gatavotais sārms nepiesārņoja ūdenstilpes.

Izskaloto veļu vajadzēja izgriezt ar rokām. 19.gs. izgudroja valci mitruma izspiešanai no veļas – veļas rulli. Pēc izmazgāšanas tīro veļu izžāva uz auklas. Pazina arī knaģus. Tie gan nedaudz atšķīrās no mūsdienās lietotajiem ar to, ka bija izgatavoti no vienkoča un tiem nebija atsperes. 

Izžāvēto veļu salocīja, sarullēja un izdauzīja ar veļas rungu, vai uztina uz speciālas koka nūjas un apstrādāja ar rievdēli. Kad sāka izgatavot gludekļus, tad daļu drēbju sāka gludināt ar tiem. Dzelzs gludekļus uzkarsēja vai nu, uzliekot uz karstām oglēm un pēc tam notīrot uz rupja maisauduma, vai ieberot karstās ogles gludeklī iekšā. Lieliska izdoma bija metāla “bultas” sakarsēšana oglēs un ievietošana gludekļa korpusā. Tādā veidā parasti sasildīja krāsainā metāla bronzas gludekļus. Drēbnieku darbnīcās gludekļu karsēšanai izmantoja speciālas krāsniņas, kurām gludekļus pielika karsēties pie karstās ārsienas. Arī tad gludekļa virsma saglabājās tīra. Taču biezos linu palagus, dvieļus, galdautus vieglāk bija apstrādāt ar senajām metodēm. 19. gs. izgudrojums bija liela izmēra veļas gludināšanas valce, kurā caur diviem gumijotiem ruļļiem izgriežot nedaudz mitrus (ja vajadzīgs, vienreiz gareniski pārlocītus) galdautus, palagus un citus “taisnos gabalus”, varēja iegūt ideāli gludu veļu. 

Tīro veļu glabāja sarullētu lādē vai skapī. Interesanti ir atcerēties, ka skapis ir radies no vertikāli paceltas drēbju lādes. Skapjos sākotnēji bija plaukti un tapas vai āķi apģērbu pakarināšanai – “karamajā pusē”. Karamais stienis un pakaramie “pleciņi” tika pamazām izdomāti un ieviesti lietošanā. Drēbju lādes ar sagatavoto tekstīliju bagātību parasti glabāja klētī vai par īpašā apģērbu klētī. Dzīvojamā namā glabāja to, kas ikdienā lietojams un biežāk vajadzīgs.

 

Scroll to Top