Pa Valmieru kopā ar arhitektu

Katrai pilsētai ir sava seja. Tā veidojusies vairāku gadsimtu gaitā. Redzamākos vaibstus tajā ievelk arhitektūra – ēkas, tilti, ielu tīkls, infrastruktūras elementi, parku ainava un mālslinieciski dizaina objekti. Pilsētas ainava nepārtraukti turpina veidoties. Kādas ēkas vēstures gaitā pakāpeniski izzudušas, tā piemēram, neatgriezeniski ir zudis Valmieras blīvi apbūvētais centrs pēc 2.Pasaules kara. Mainījusies visa vecpilsētas ainava – no  Valmieras mūra pils saglabājušās vien atsevišķas substances, bet tās iekšpagalmā 18.-21. gadsimtos parādījušās jaunas ēkas. Ielas, kas no centra aizved uz visām pilsētas pusēm izteikti mainījušas apbūvi pēdējos 150 gados. Gaujas krastu apbūvē vairs neatrast pagājušā gadsimta sākumā panoramā redzamās būves. Šodien arī tā ir vēsture, ar pārsteidzošiem stāstiem un faktiem.

Vēlamies aizvest Jūs ekskursijā kopā ar pilsētas arhitekti Zandu Lapsu, jo katram laikam   arhitektūrā bijuši savi stili, likumi, interesanti būvelementi. Uzzinot Valmieras pilsētas arhitektūras objektu īpašos vēstures stāstus, tos papildinās arī arhitektes komentārs.

Šodien pilsēta attīstas strauji, katru gadu veidoja jaunas ielas, tiek uzceltas ēkas, veidotas ainaviskas vietas. Tāpēc mūsu virtuālā ekskursija kopā ar arhitekti stāstīs ne tikai par veco, bet arī par mūsdienu jauno Valmieru, kurā kopā harmoniski jāsadzīvo gan senajiem, gan mūsdienu  pilsētvides stāstiem.

Katru nedēļu piektdienās pie interesentiem dosies viens jauns stāsts (pirmais 17.aprīlī), to atrast varēs Valmieras muzeja mājas lapā un Facebook platformā.

Valmieras vecais universālveikals

Universālveikals

Valmieras vecais universālveikals jeb vecais unītis, kā ikdienā joprojām to saucam, – savulaik bija viena no pirmajām sabiedriskajām ēkām, kas Valmierā uzcelta pēc 2. pasaules kara. Projekta (1951.) autori bija arhitekti Pēteris Saulītis (1910-2000), Arturs Reinfelds (1911-2003) un Vaidelotis Apsītis (1921-2007). Vietējai patērētāju biedrībai iespaidīgās trīsstāvu ēkas būvniecībai piešķīra zemi pilsētas centrā 1951. gada nogalē. Celtniecības darbi noritēja 2 gadus- no 1953. līdz 1955. gadam. Ēkas kopējā vērtība līdz ar bagātīgajiem rotājumiem gadu pēc būvdarbu pabeigšanas bijusi 786 0008 tūkstoši rubļu.


Ēkas pirmie divi stāvi bija paredzēti tirdzniecībai, bet 3. stāvs – administrācijas vajadzībām. Ēkas fasādi divās publiski apskatāmajās rotāja iespaidīgāki joniešu ordera pilastri. Kvalitatīvs un grezns pirmā stāva interjera dekorējums (koka daļām izmantots ozols), izmantoti latviešu etnogrāfiskos motīvi (saktas, skujiņa un citi), kuru efektīgākā daļa atrodas kāpņu laukumiņā starp pirmo un otro stāvu – mundrs zeltenes un bāleliņa pāris, kas Līgo vakarā dodas meklēt papardes ziedu, vēl nenojaušot, ka 60. gados LKP CK sekretārs Arvīds Pelše vadīs pret šo svētku svinēšanu vērsto kampaņu. Šajā 50. gadu celtnē visai pilnīgi saglabāta interjera apdare.

Arhitektes stāsts
Arhitektoniski šī ir īpaša ēka, kas rotā un iezīmē Rīgas ielas raksturu. Kā jau minēts iepriekš – ēkas apjoms un raksturīgākās detaļas saglabājušās līdz šodienai. Pašlaik ēkā atrodas vairāki uzņēmumi, kas piedāvā dažādas funkcijas – gan tirdzniecību, gan medicīnas, gan banku pakalpojumus u.c. Šī ēka ir kā spilgts piemērs, kas norāda uz tirdzniecības ieradumu maiņu laika gaitā. Agrāk tirdzniecības nami tika veidoti ar dekorētām fasādēm un lieliem atvērtiem logiem, kas iepirkšanās pasākumu padarīja par īpašu, pat svinīgu. Tirdzniecības ēkas tika būvētas viena otrai blakus, veidojot tirdzniecības ielu (vismaz pirmā stāva līmenī). Mūsdienās šī tendence ir krietni mainījusies – mūsdienu tirdzniecības centriem ir nepieciešama krietni lielāka platība, cilvēku ieradums pieprasa to veidot vienkopus vienā ēkā nevis veidot vairākos apjomos un ielu malās, lielie logi parasti zaudē vietu preču izvietošanai, tāpēc jaunākie tirdzniecības centri ar lielām stiklotām fasādēm neizceļas – gluži pretēji – ēkas tiek veidotas bez skatiem uz ārpusi un lielākoties ar mākslīgo apgaismojumu, tādā veidā ļaujot apmeklētājiem zaudēt laika izjūtu.

Bekona eksporta fabrika

BEKONA EKSPORTA FABRIKA
Skats uz A/s „Bekona Eksporta” 1. fabriku Valmierā, Rūpniecības ielā Nr.1. Pārgaujā – netālu no dzelzceļa stacijas. Foto ap 1934.g.

Bekona eksporta fabrika 1926. gada martā Valmieras, Valkas un Cēsu apriņķu lauksaimnieki pulcējās kopā, lai risinātu jautājumu par cūkkopības attīstību Vidzemē, vienojoties, ka jāizveido kooperatīvā sabiedrība, kurai būtu kautuve un fabrika. 1. oktobrī reģistrēja kooperatīvās sabiedrības “Valmieras Eksportkautuve” statūtus. Dibināšanas sapulce notika 1927. gada 18. janvārī. Sēdē nolēma “kautuves būvei pieprasīt zemi Valmieras robežās, dzelzceļa tuvumā, būvprojekta plānus lūgt izgatavot Centrālās Savienības “Konzums” tehniskajai daļai. Kautuves jaudu plānoja 30.000 cūku pārstrādāšanai gadā, paredzot paplašināšanās iespējas 50 % apmērā, ar Zemes banku vienojās par 200.000 latu aizņēmumu celtniecības izdevumiem.”

Topošajai kautuves būvei piešķīra Valsts Zemes fonda gabalu Nr.247. – 61.000 m² platībā un Valsts meža gabalu Kauguru pagasta robežās pie Cēsu – Valmieras šosejas, starp Smiltenes – Ainažu dzelzceļu un Kauguru muižas ceļu. Pēc zemes gabala saņemšanas organizēja izsoli būvprojekta un tāmes izstrādei. Konkursā piedalījās divi Latvijas un viens ārvalstu pretendents: inženieris Helmss no Rīgas, Jensens no Dānijas un Bērziņš no Valmieras. Kooperatīvā sabiedrība izvirzīja pretendentiem četras prasības: 1) būvprojekts jāapstiprina būvvaldē līdz 1927. gada 20. jūnijam; 2) finanšu aprēķinam jābūt gatavam līdz 20. jūlijam; 3) būves izmaksas nevar pārsniegt 240.000 latu; 4) atlīdzība 3½ % apmērā uzvarētājam par projekta un maksas aprēķina izgatavošanu paredzēja arī būves tehnisko uzraudzību un atbildību.
Būvdarbus izsoles kārtībā ieguva būvuzņēmējs Jānis Reinsons no Rīgas un Gustavs Siliņš no Valmieras, apņemoties būvdarbus veikt par 255.00 latiem.
Kooperatīvās sabiedrības “Valmieras Eksportkautuves” būvi oficiāli nodeva ekspluatācijā 1928. gada 28. oktobrī. Vairākkārt mainījušies nosaukumi: „Valmieras Eksportkautuve” (1928-1933), gaļas rūpniecības un eksporta akciju sabiedrības „Bekona Eksporta” 1. fabrika Valmierā (1933.III.-1937.g. V.), akciju sabiedrības “Bekona Eksports” Valmieras fabrika (1937.V.-1940.VII.). Jau no 1929.gada eksportkautuve ražoja produkciju lielos daudzumos arī Eiropas tirgum, jo neskatoties uz ekonomisko krīzi, bija pieprasījums pēc kvalitatīva augstākās šķiras cūkas bekona.

1941. gada jūlija pirmajās dienās, atkāpjoties Sarkanās armijas daļām, fabrikas teritoriju ļaunprātīgi aizdedzināja. Daļu no ražotnēm izdevās paglābt no iznīcības un fabrika atsāka darbu 1942. gada vasarā. 1944.g. rudenī fabrikas teritoriju atkal skāra postījumi, taču jau 1945.g. ar bijušās bekona fabrikas iekārtām darbu sāka jaunais Valmieras Gaļas kombināts.

Arhitektes stāsts
Šodien teritorija atrodas ļoti labā un stratēģiski izdevīgā industriālās zonas centrā. Bijušā gaļas kombināta teritorijā, kas jau ir pārdzīvojusi vairākus pārmaiņu periodus, arī tuvā nākotnē tiek plānoti būtiski uzlabojumi mūsdienīga un moderna industriālā parka izveidei. Vairākas bīstamas un tehniski nolietojušās ēkas tiks demontētas, izveidojot jaunu un mūsdienu standartiem atbilstošu infrastruktūru, šobrīd tiek projektēta jauna ražošanas ēka ar aptuveni 4000 m2 lielu platību, kas atradīsies bijušās Kautuves vietā, kā arī paredzēts, ka tuvā nākotnē tiks atjaunota esošā, arhitektoniski pievilcīgā administrācijas ēka. Teritorija ir plaša, kopējā attīstošā teritorija aizņem vairāk nekā 18 ha lielu platību. Šobrīd šis attīstības projekts atrodas tikai iesākuma stadijā – ir jārisina arī daudzi vēl pagaidām neatbildēti jautājumi, kā piemēram, neskaidrs ir jautājums par esošo Saldētavas un Ražošanas ēku likteni. Lai par to lemtu, tiks veikta detalizēta ēku apsekošana, kā arī tiks izvērtēts to atjaunošanas ekonomiskais pamatojums.   

 

Pievienots: 26.06.2020.

Banka ar vēsturi

Viens no izcilākajiem funkcionālisma celtniecības paraugiem Latvijā ir AS SEB bankas Valmieras filiāles ēka Rīgas ielā 40. 1930. g. izsludinātajā būvprojektu konkursā pirmo godalgu ieguva Latvijas Universitātes arhitektūras fakultātes studentu A. Kalniņa un viņa līdzstrādnieces E. Krēsliņas kopdarbs. Namu Anša Kalniņa uzraudzībā cēla vietējais būvuzņēmējs Pēteris Meļņikovs. Būvdarbus iesāka 1931. gada 22. maijā un pabeidza 1932. gada 15. septembrī. Celtne izmaksāja 256 000 latus. Telpā bija paredzēts arī plašs dzīvoklis un darba telpas nodaļas priekšniekam.

Kopš uzcelšanas ēka izmantota tikai finanšu darbībai. Padomju režīma gados līdz 1959. g., ēkā izvietojās PSR Lauksaimniecības bankas Valmieras nodaļa, no 1959. – 1987.g. PSRS Valsts bankas Valmieras nodaļa, no 1987.g. PSRS Agrorūpniecības bankas Valmieras nodaļa, no 1991. Latvijas bankas Valmieras nodaļa, bet no 1993. g. AS Latvijas Universālās bankas Valmieras nodaļa, Unibankas Valmieras filiāle. Divus gadus (1959. – 1961.) bankas pagrabstāvā darbojās Valmieras novadpētniecības muzejs.

No 2005.g. namā atrodas AS SEB bankas Valmieras filiāle. Ēkas funkcijas tās pastāvēšanas laikā pamatā nav mainītas, tādēļ saglabājies ēkas oriģinālais plānojums, ar oriģinālām detaļām un interjera priekšmetiem. 20. gs. 90. gadu vidū, respektējot kultūras pieminekļu aizsardzības prasības, veica apjomīgu iekštelpu un fasāžu remontu abās ēkas daļās, kuras izmantoja Unibankas un Latvijas bankas nodaļas. Rezultātā vairākas telpās tika rekonstruēts un atjaunots oriģinālais interjera krāsojums (zāle, vestibils) un saglabāti oriģinālie interjera elementi – durvju un logu vērtnes, grīdu segums, griestu apdare, pat franču firmas “Fichet” seifs!

Arhitektes stāsts

Šī ēka ir viena no retajām Valmierā, kas iekļauta Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Tā atspoguļo izteiktu funkcionālisma stilu – fasādē neparādās nekādi ornamentāli rotājumi, apjoms veidots no kubiskiem elementiem, kas pārdomātās proporcijās veido modernu arhitektūru. Lielie vertikālie stiklojumi fasādē kontrastē ar dominējošo kompozīcijas horizontalitāti.

Pievienots: 12.06.2020.

Valmieras piensaimnieku sabiedrības nams

1930. gads
Piensaimnieku nams
Valmieras Piensaimnieku sabiedrības jaunā nama skice. 1928.g.
Piensaimnieku nams
1933. gads
Piensaimnieku nams 1933.g.
Piensaimnieku biedrības ēka Rīgas ielā Nr. 41.b - izrotāta ar karogiem un zaļumiem, domājams, domājams, ka īpaši uz valsts svētkiem 1933. gada 18. novembrī.

Lai sekmētu piensaimniecības attīstību, 1922. gadā vietējie zemnieki Jānis Staubmanis, Augusts Balodis, Eduards Vassers, Jūlijs Osis, Mārcis Ozols, Pēteris un Jānis Bergmaņi nodibināja Valmieras piensaimnieku sabiedrību, kura 1923. gada 10. martā sāka aktīvi darboties. Rosīgajā Valmieras piensaimnieku sabiedrībā ar saviem nokrejošanas punktiem par biedriem iestājās Koku (Kocēnu), Kauguru, Valmieras, Mujānu, Jaunvāles, Ķieģeļu un Jaunburtnieku pagasti. Pieaugot biedru skaitam līdz 150 un paplašinot sabiedrības saimniecisko darbību, radās vajadzība pēc lielākām ražošanas un piena produkcijas pārstrādes telpām, jo līdzšinējās īrētās pagraba telpās nebija iespējams pārstrādāt pieaugošo piena daudzumu.

1928. gadā sabiedrība nolēma par modernas vairākstāvu koppienotavas celtniecību pašā pilsētas centrā. Projektu izstrādāja Latvijas Piensaimniecības Centrālsavienībā, kopējās izmaksas, ieskaitot zemi un uzstādītās iekārtas, plānojot ap 163 000 latu. Celtniecību pabeidza 1929.gada rudenī. Tā paša gada 7. decembrī Valmieras Piensaimnieku sabiedrības jauno namu svinīgi iesvētīja mācītājs K. Beldavs, klātesot kuplam pulkam valmieriešu un viesu. 1932. gadā uz plašajām telpām Rīgas ielā 41.b. pārnāca arī Valmieras pilsētas bibliotēka.

Arhitekta stāsts

Ēka veidota izteikti klasiskās formās – ievērota simetrija ar akcentētu ēkas vidus daļu, rūpīgi izvērtētas arhitektonisko detaļu proporcijas un kopējā kompozīcija. Šo namu rotā arī visai askētiski ornamentālie rotājumi, kas raksturīgi nacionālā romantisma stila celtnēm, kur iedvesma ņemta no etnogrāfiskajiem motīviem un tautas lietišķās mākslas paraugiem. Kā akcents ēkas augšdaļā izveidotas arī trapecveidīgas logailas ar noslīpinātām augšdaļām, kas kompozicionāli veido stilam atbilstošu arhitektonisko raksturu un glīti pabeidz ēkas apjomu.  Ēka atrodas uz vienas no svarīgākajām ielām pilsētā – Rīgas ielā, kas zināmā laika periodā ir būtiski mainījusies, taču ēka ir saglabājusi savu raksturu un izteiksmi, tādā veidā saglabājot akcentu pilsētvides panorāmā.  

 

Ar Viestura vārdu

Viesturskola
Skats uz jaunuzcelto Valmieras pagasta Viestura 6. – kl. pamatskolu. Fotografēts celtniecības darbu laikā, 1938.g. pavasarī.

1936. gada 15. novembrī iemūrēja pamatakmeni Viestura 6.klasīgajai pamatskolai. Jaunbūves pamatakmeni iesvētīja Valmieras Austrumu draudzes mācītājs Ed. Putniņš. Topošo skolas ēku cēla uz Valmieras pagasta pašvaldībai piederošās, no Valmieras cietuma un darba nama fermas atdalītās zemes. Pagasta padomes priekšsēdētājs Ed. Zariņš nolasīja saņemtās apsveikuma telegrammas no Izglītības un Tieslietu ministrijām. Klātesošos sveica arī Valmieras pilsētas galva J. Ruģēns, apriņķa pamatskolu inspektors J. Rudzītis un miertiesnesis A. Pļaviņa. Skolas pārzinis A. Reinerts audzinātāju un audzēkņu vārdā svinīgi solījās “ņemt vērā izteiktos vēlējumus un ziedot labākos spēkus, lai jaunā skola būtu sava vārda cienīga!”

Lai gan jau 1938. 10. oktobrī jau 200 skolēnu uzsāka mācības jaunajā 4 stāvu skolas ēkā gandrīz vēl gadu turpinājās iekšējie telpu apdares darbi. Skolu un karogu oficiāla iesvētīja 1939.gada 10. decembrī. Nu skola varēja lepoties ar rokdarbu darbnīcu, mācību virtuvi, modernām mazgātuvēm un dušas telpām, aktu, vingrošanas un ēdamzālēm, ar dzīvokļiem skolotājiem, apkalpotājiem un saimniecības vadītājam. Tika ierīkota centrālā apkure, elektriskā apgaismošana un ūdensvads, iegādāts arī pilnīgi jauns skolas klašu inventārs. Kopējās projekta izmaksas sākotnēji plānotas ap 100.000 Ls, taču faktiski reālā summa sasniedza gandrīz 220.000 Ls. Daļu līdzekļu jaunās skolas būvei pagasts bija uzkrājis no agrāko gadu budžetiem, bet daļu piešķīra Tieslietu ministrija. Skolas atklāšanas svinībās bijušie audzēkņi skolai uzdāvināja karogu. Tā metu bija zīmējis vietējais mākslinieks D. Draule. Karoga vienā pusē redzams Sīmanēnu svētozols pie Gaujas, bet otrā pusē redzami gudrības, drosmes un spēka simboli – grāmata, vairogs ar šķēpu un uzrakstu: „Augsim labā tikumā, augsim spēkā dziļumā”.
Viestura vārdu 6.kl. pamatskolai piešķīra 1926. gadā. Pēc II Pasaules kara skolas nosaukums – Viestura 7. gadīgā skola; no 1956./57. māc. gada – Valmieras Viestura vidusskola.

Arhitektes stāsts
Projekta autors, Valmierā dzimušais Izglītības ministrijas Skolu departamenta arhitekts, Arnolds Nikolajs Čuibe (1908-1941) ēku projektējis tajā laikā dominējošajā neoeklektisma stilā – fasādē izmantots lielā ordera kārtojums, galveno fasādi veidojot asimetrisku.
Pagājušā gada izskaņā, pēc ilgas un garas pārbūves, ēka tika nodota ekspluatācijā un skolēni varēja atgriezties ‘mājās’. Veikti grandiozi rekonstrukcijas darbi – saglabāts racionālais plānojums un vairāki oriģinālie interjera elementi – kāpnes, to margas un flīzes kāpņu telpās, galveno ieeju rotā jaunas ozolkoka durvis, kas izgatavotas pēc N.Čuibes oriģinālās ieceres. Tajā pašā laikā ir veiktas zināmas izmaiņas, kas ēku pielāgojušas mūsdienu prasībām un daudz ērtākai lietošanai ikdienā – ir izbūvēts lifts, tādā veidā nodrošinot vides pieejamību, ir izveidota moderna un multifunkcionāla teātra klase, kā arī ir būtiski palielināta ēkas platība, ļoti mājīgas mācību telpas izveidojot ēkas mansardā. Ticu, ka telpa un vide spēj mainīt tās lietotāju! Lai izcilas sekmes!

Pievienots: 29.05.2020.

Sagatavoja: Ingrīda Zīriņa

Tirgus nama vēsture

Ēkas, kur šobrīd atrodas jauniešu pulcēšanās vieta – bārs “Tinte”, vēsture aizsākās 1937. gada 13. augustā. Ar prominentu personu līdzdalību un mastos plīvojošiem valsts karogiem, tika ielikts pamatakmens jaunā tirgus nama būvlaukumā. Piedalījās pilsētas galva agronoms J. Ruģēns, valdes locekļi: pulkvedis J. Gustavs un J. Lodziņš, lauku pašvaldības vecākais V. Vinters un citi. Amatvīri apliecināja, ka  pilsētas valde dara visu iespējamo pilsētas labiekārtošanai un tiks izbūvēts tirgus nams ar saldētavu un gāzu patvertni. Pirmā stāvā būs gaļas apskates punkts, kase, laboratorija un a/s „Bekona Eksporta” un Valmieras piensaimnieku sabiedrības veikali. Otrā stāvā paredzēts ierīkot tirgus ēdienu veikalu, dzīvokļus tirgus administrācijai un policijas kārtībniekam. Katrā stāvā pa 6 telpām. Pagraba stāvs zem gaļas apskates punkta telpām tiks izbūvēts kā ledus pagrabs, ar bituminētām kūdras plātnēm izolētām sienām un griestiem. Visas pagraba telpas izbūvēs ar tādu iekārtu, ka tās varēs izmantot kā pretgaisa patvertni gaisa uzbrukuma gadījumos. Būvdarbu vadītāja, inženiera M. Stakle vadībā darbi ritēja raiti un jau 8. oktobrī svinēja spāru svētkus. Pilsētas galvas vietnieks, atvaļinātais pulkvedis J. Gustavs  pat pasniedza naudas balvas būvstrādniekiem, pateikdamies par centīgu un apzinīgu darbu. Būvdarbus veica būvuzņēmējs Dāboliņš.

Jau nākamajā, 1938. gada 11. septembrī iesvētīja jaunuzcelto tirgus namu,  atzīmējot tirgus kompleksa pabeigšanu. Divu gadu laikā, no 1936. gada tika izbūvēts tirgus laukums, kājnieku tilts pār Rātsupītes gravu, 16 tirgus kioski un jau pieminētā tirgus ēka.  Nams pašvaldībai izmaksāja ap LS 53.000. Pēc II Pasaules kara ēkas pirmajā stāvā darbojās Valmieras patērētāju biedrības pārtikas veikals. Atmodas gados uz nama ārsienas tapa gleznojums – veltīts leģendārajam soļotājam Jānim Daliņam.

Arhitektes stāsts

Nams celts pēc pilsētas inženiera M. Stakles un būvinženiera O. Džindžes kopējā būvprojekta.  Celts tajā laikā Latvijā dominējošajā stilā – neoklasicisma ievirzē, kur apzinātas klasiskās formas kā mūžīgas un nezūdošas mākslas vērtības. Ēku vērts apskatīt ne tikai dēļ nozīmīgā ārsienas gleznojuma. Ieteiktu namam apiet apkārt un apskatīt no visām debespusēm. Interesanti pavērot, ka šīs ēkas galvenā fasāde ir vērsta nevis uz Tērbatas ielu, bet gan uz tirgus laukumu, jo tolaik tā būvēta tirdzniecības funkcijas nodrošināšanai. Ja ēka tiktu būvēta šodien, tā noteikti būtu vērsta uz otru pusi – šis fakts liek aizdomāties par pilsētvides attīstības neparedzamajiem faktoriem. Bet, neskatoties ne uz ko, ēka arī šodien ir ļoti skaista, gaumīga, proporcionāli pareiza un arhitektoniski pievilcīga, kas arī apstiprina neoklasicisma pamatdomu – kur klasiskās arhitektūras vērtības var iedvesmot vienmēr. 

Pievienots: 15.05.2020.

Sagatavoja: Ingrīda Zīriņa

Valmieras pasta ēka

Pasta ēka
Skats uz Valmieras pasta un telegrāfa ēku Dzirnavu ielā. Foto 1930 tie gadi. Foto no Valmieras muzeja krājuma.

Kādreizējās pasta – telegrāfa kantora ēkas būvdarbus uzsāka 1929. gada vasarā. Topošo ēku cēla ar plašiem pagrabiem, četriem stāviem, ar frontālo fasādi uz Dzirnavu un Diakonāta ielām. Projekta autors bija arhitekts Dāvids Zariņš (1892.21. X Rīgā – 1980.29.III Rīgā). Pirmā stāvā bija paredzēts pasta kantoris, ar ērtām, dzelzsbetona griestiem pārsegtām telpām publikai un šķirotavu, otrā stāvā telefona centrāle. Bija paredzētas telpas arī nākotnē ierīkojamai automātiskajai centrālei un tehniskajai rajona kancelejai. Trešajā stāvā dzīvokļi iestāžu vadītājiem. Pagraba telpās centrālās apkurināšanas ierīce un ogļu noliktava. Vēlāk ēkai plānā projektēta piebūve – garāža pasta automobiļiem. Neskaitot centrālās apkurināšanas un kanalizācijas ierīces, aprēķini bija, ka ēka valstij izmaksās ap LS 130.000. Virs galvenās pasta – telegrāfa ieejas Dzirnavu iela Nr.7., frontona augšējā daļā bija paredzēts pulkstenis, taču šī iecere netika realizēta. Būvdarbus vadīja vietējais uzņēmējs K. Irbe, inženiera tehniķa J. Bērziņa uzraudzībā.

Valmieras pasta un telegrāfa kantora ēku nodeva ekspluatācijā 1930.g. 1. jūlijā, bet visus iekšdarbus pabeidza 1931.g. Otrā pasaules kara laikā Valmieras pasts gandrīz pilnībā izdega (palika ārējās sienas). Pēckara gados pasts atradās un darbojās Pārgaujā, Mazajā Stacijas ielā. Pēc desmit gadiem pasta atgriezās atjaunotajā ēkā – pilsētas centrā. 

Arhitekta stāsts

Šī ir viena no grandiozākajām un monumentālākajām ēkām pilsētā. No arhitektoniskā viedokļa ļoti spilgti savulaik ēku aprakstījis laikraksts “Valmierietis”: „spriežot pēc arhitekta Zariņa izstrādātā būvplāna, celtne atstās glītu iespaidu ar savām moderni slaidām līnijām, arhitektoniski veidotiem logu un durvju portāliem, dzegoto apmetumu un grandiozo kolonu – torni virs galvenās ieejas Lielās un Mazās Diakonāta ielas stūrī. Pēc D. Zariņa projektiem Latvijas brīvvalsts laikā uzcēla pasta un telegrāfa kantora ēkas Rīgā, Ķemeros, Daugavpilī, Ogrē, Jelgavā. Viņa 20. gadu darbi veidoti racionālās formās ar atsevišķām Art Deco iezīmēm vai klasiskās arhitektūras detaļām. 30. gados Zariņš strādāja raksturīgās funkcionālisma formās”.

Apskatot ēku šodien, rodas tikai viens jautājums – kāpēc tā stāv tukša?

Pievienots: 22.05.2020.

Sagatavoja: Ingrīda Zīriņa

 

"Zelta lauva" Valmierā

Pansionāts
Skats uz kādreizējo kazarmu ēku pirms pārbūves, Foto 1920.- tie gadi.
Pansionāts
Skats uz veco ļaužu mītni 1930.g. pēc pārbūves Rīgas ielā Nr. 69.

Ēka 18. gs. beigās  būvēta kā krogs un tolaik atradusies aiz pilsētas robežas, lielā Rīgas – Tērbatas pasta ceļa malā.  19. gs. 70. gados „Zelta lauvas” krogam bijušas divas atsevišķas ieejas: viena vācu kungiem, bet otra – tuvējo pagastu latviešu zemniekiem.

Divdesmitā gadsimta sākumā namu pārbūvēja par kazarmām. Tajās ievietoja 95. Krasnojarskas kājnieku pulka abas rotas. Netālu no kazarmām atradās Garnizona laukums kareivju apmācībām un Valmieras apriņķa Kara pārvalde. 1913. gadā kazarmu ēkai uzbūvēja otro stāvu. Pēc I. Pasaules kara, 1922. gada martā uz Valmieru pārcēla 8. Daugavpils kājnieku pulka 1. un 2. rotu. Aktuāls kļuva jautājums par karavīru izmitināšanu. Pilsētā brīvu, šim nolūkam piemērotu telpu nebija, un pašvaldība pieņēma lēmumu karavīrus izvietot pamestajā kazarmu ēkā, Rīgas ielā 69. 1925. gadā karavīrus pārcēla uz Pārgauju, uz Kauguru muižu.

1929. gadā pilsētas domnieki ierosināja tukšo kazarmu ēku pārbūvēt nespējnieku patversmes vajadzībām. Nolēma arī pieprasīt finanšu aizdevumu 70 000 latu no Latvijas Hipotēku bankas. Izstrādāt pārbūves projektu uzticēja vietējam inženierim Mārtiņam Staklem. Projekts paredzēja kazarmu pārbūvēt par modernu aprūpes iestādi: ar vienotu koridoru sistēmu, centrālo apkuri, ūdensvadu, kanalizāciju un elektrisko apgaismošanu. Vērienīgā pārbūve izmaksāja 80 630 latu. Darbus uzsāka 1930. gada martā. Lai piesaistītu un atbalstītu vietējos uzņēmējus, celtniecības darbus izsolīja konkursa kārtībā: tā visus mūrēšanas darbus apņēmās veikt mūrnieks Niklavs, galdniecības darbus – galdnieks Vikmanis, skārdnieka darbus – skārdnieks Apinis. Patversmi plānoja 95 nespējniekiem.

Pēc pārbūves ēkā bija 65 telpas: 26 augšstāvā un 39 pirmajā stāvā. No visām telpām 32 guļamistabas pa 2 – 4 cilvēkiem katrā. Trīs istabas bija plānots atvēlēt slimojošajiem iemītniekiem. Pārējās telpas koplietošanai – 2 darba istabas, bibliotēka, 2 mazgājamās istabas, ēdamistaba 60 cilvēkiem, virtuve un pieliekamās telpas, viesu istaba. Ēkā arī atradās saimniecības pārziņa dzīvoklis. Telpu vēdināšanai ierīkoja bēniņos 3 elektriskos ventilatorus. Malkas šķūni, noliktavas, veļas mazgātuvi ierīkoja vēlāk. „Tik moderni iekārtota nespējnieku patversme provincē kā Valmierā – Latvijā nekur nav” tā rakstīja „Valmieras Avīze”1930. gada 19. decembrī pēc patversmes atklāšanas. 

2020. gada nogalē pārbūvētajai ēkai būs svinami 90 gadi, bet tajā joprojām mīt gados vecākie valmierieši un aprūpējamie no visas Vidzemes.

Arhitektes komentārs

Lai arī ēka pārdzīvojusi vairākas funkciju maiņas un pārbūves, spilgtākās stila iezīmes ēkai ir skaidri saglabājušās – fasāde veidota stingri simetriska ar izceltu centrālo daļu, detaļas izstrādātas ķieģeļu mūrī, īpaši akcentējot izmūrētās dzegas. Neskatoties uz ēkas pārmaiņām laikam ejot un nesaglabājot oriģinālo ķieģeļu fasādi, Valmierā šī ir viena no retajām ēkām, kur saglabāti īpaši dekoratīvi elementi – dentikuļi – no ķieģeļiem veidota izvirzītu zobiņu rinda. Šī ēka būvēta tautā sauktajā “ķieģeļu stilā” jeb vienā no eklektisma formāli stilistiskajiem novirzieniem, kur askētiskas detaļas parādās tieši ķieģeļu mūrējumā. Ēkas spilgtākās rakstura iezīmes respektējuši arī arhitekti SIA “Bergsons un Brūnais”, kas, 2007.gadā piešķīra fasādēm jaunu izskatu – tādu, kādu varam redzēt to šobrīd.       

Pievienots: 08.05.2020.

Sagatavoja: Ingrīda Zīriņa

Ugunsdzēsēju depo

Depo
Rit Valmieras ugunsdzēsēju depo celtniecības darbi, 1939. g
Depo
Depo cēla pēc inženiera M. Stakles projekta. Attēlā projekta skice (1937.).

1867. gadā nodibināja Valmieras Ugunsdzēsības biedrību. Tās pirmais nosaukums bija “Valmieras Savvaļīgo ugunsdzēsēju biedrība”. Statūtus parakstīja 67 biedri. Dibinātāju biedru vidū bija tikai daži latviski uzvārdi. Līdz 1882. gadam biedrība mitinājās koka namā, kuram nodegot, 1883.gadā uzbūvēja un iesvētīja jaunu mūra spricmāju ar torni iepretim Sv. Sīmaņa luterāņu baznīcai.

1919. gadā biedrībā bija jau 540 biedru. To skaits auga, kad 1935. gadā Valmieras brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība apvienojās ar Aizgaujas brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību, vienā organizācijā ar nosaukumu “Valmieras brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība” (BUB).

1883.g. celto BUB namu, tagadējās Valmieras pilsētas pašvaldības ēkas vietā nojauca, lai uzsāktu viesnīcas „Tērvete” celtniecību. 1938. gadā, pēc pašu ugunsdzēsēju iniciatīvas – ar iedzīvotāju ziedojumiem un pilsētas valdes atbalstu, sāka celt jauno depo. Jaunās būves pamatakmens likšanas svinības notika vienlaikus ar Valmieras tirgus atvēršanu 1938. gada 11. septembrī. Būvniecības departamenta direktors, inženieris P. Miezis Depo pamatos noguldīja masīvu vara kārbu ar pamatakmens likšanas aktu, jaunākiem laikrakstiem un metāla naudu. Pēc viņa pirmo ķieģeli iemūrēja pilsētas galva J. Ruģēns, pilsētas valdes locekļi – pulkvedis J. Gustavs, J. Lodziņš u.c. Pamatakmens likšanas garīgo aktu vadīja Valmieras Austrumu draudzes mācītājs Eduards Putniņš. Svinību noslēgumā tirgus laukumā notika ugunsdzēsēju parāde ar ugunsdzēsēju apbalvošanu. Kopējās celtniecības izmaksas plānotas ap Ls 65 000. 1939. gadā jumtu pārklāja ar sarkanā šīfera segumu, ierīkoja centrālapkuri, ievilka ūdensvadu un kanalizāciju. Depo ugunsdzēsēju lietošanā nodeva 1939. gada 16. augustā, bet pilnībā būvi pabeidza 1940. gadā.

Arhitektes komentārs

Ugunsdzēsēju depo būvi (celta pēc inženiera Mārtiņa Stakles projekta) šodien interesanti vērot apjaušot tās pārvērtības, kādas šī ēka piedzīvojusi – ir palielinājies apjoms garāžu daļā, pazudis projektā paredzētais balkons otrā stāva līmenī. Tā vietā izveidotas jaunas telpas, arī ķieģeļu mūrētā fasāde ir zudusi… Diemžēl, blakus esošie koki laika gaitā ir izauguši tik lieli, ka ēka pilnā apjomā no ietves principā nav nolasāma. Tāpēc garāmgājējiem iesaku biežāk pacelt galvu uz augšu un pavērot depo ēku. Ikdienas steigā mēs daudz vairāk saredzam ēkas funkcionalitāti, tad ieraudzīsim tās skaistās, proporcionāli gaumīgās detaļas.

Pievienots: 08.05.2020.

Sagatavoja: Ingrīda Zīriņa

Lenāna nams

Tā valmierieši, nu jau vairākās paaudzēs, sauc skaisto ēku Pārgaujā, Cēsu ielā Nr. 20., pirmskara adrese – Cēsu iela Nr. 14. Ēkas projekta  autors ir savrupmājas īpašnieks Gustavs Lenāns – Zemkopības ministrijas būvtehniķis.  Tās būvniecību uzsāka 1930. gadā, bet visus iekšdarbus pabeidza 1932. gadā.  Celtniecību īstenoja Latgales amatnieki, vecticībnieki, kas tolaik strādājuši lētāk un ātrāk nekā vietējie meistari. Pēc darbu pabeigšanas, pats būvtehniķis ar ģimeni dzīvoja vienā no dzīvokļiem, bet pārējos četrus izīrēja.

Pēc Otrā pasaules kara, īpašumu nacionalizēja, lepnajai savrupmājai nu piešķīra pilsētas īres nama statusu.  Ir zināms, ka līdz 1949. gadam, Gustavs Lenāns pildīja Valmieras apriņķa un vienlaikus arī Valmieras pilsētas Izpildu komitejas arhitektūras inspektora pienākumus. Mantinieki īpašumu atguva 1992. gadā. 1998. g. ļoti sliktā tehniskā stāvoklī ēku iegādājas valmieriete Anita Bedrīte, namu atjaunoja un atvēra šeit privāto mācību centru – SIA „Bedrītes mācību centrs” ar mācību, kafejnīcas un dzīvojamām telpām. No tā laika ēku dēvē arī par amatnieku namiņu. Nogāzītē, aiz ēkas, izveidots Valmieras Amatnieku parks. Šobrīd namā darbojas viesnīca “UNCE”.  

Arhitektes Zandas Lapsas komentārs

Šī ēka, kas būvēta pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados tiek uzskatīta par vienu no spilgtākajām Art deco stila būvēm Latvijā.  Stila iezīmes – funkcionālisma un modernisma elegance, formu un ģeometrijas lineārā simetrija, kas skaidri kontrastē ar organiskajām formām jūgendstila arhitektūrā. Ēka izceļama ar tās veiksmīgo iekļaušanu esošajā reljefā un ainavā. Kā arī skaidri ir lasāms autora rokraksts –  ēkas simetrija, neparastas formas ģeometrija, akcentēta ēkas vidus daļa, papildinot to ar neregulāras formas logu ailām, sīkām, bet askētiskām detaļām. Toņu un materiālu izvēle iezīmē etniskos meklējumus jeb “nacionālo dekoratīvismu” arhitektūrā. Art deco stilu Latvijā eksperti raksturo kā 20.–30. gadu oficiāli proponētais “latviskais stils”, kas brīvi aizņēmās visu vēsturisko stilu motīvus, tos kombinējot ar etnogrāfiskiem elementiem, vietējā sabiedrībā tiek uztverts kā lokāla parādība, taču tai ir starptautiskas saknes, (https://www.rdmv.lv/lv/news/aktualitates-lv/iesakam/art-deco-stils-latvija).

Valmiera lepojas ne tikai ar šo arhitekta G.Lenāna unikālo objektu, bet apskates vērti ir arī viņa veidotie Parka apartamenti, Lucas ielā 8 – ēka, kas būvēta 1935.gadā, arī Art deco stilā ar skaidri izteiktu lineāro simetriju, akcentējot ēkas vidus daļu.  

Pievienots: 24.04.2020.

Viesnīca Tērvete

Viesnīcas „Tērvete” celtniecības darbi 1940. gada vasarā. Viesnīca „Gauja”. Foto 1963.g.

Īpašais vēstures stāsts. 1940. gadā bija paredzēts sarīkot vasaras olimpiskās spēles Helsinkos. Lai nodrošinātu ceļotājus no Rietumeiropas ar naktsmājām, kas cauri Latvijai dosies uz Helsinkiem, nolēma, ka Valmierā – vienlaikus ar Cēsīm un Rūjienu, jāuzceļ jauna un moderna viesnīca!

1939. gada uz pilsētas pašvaldības gruntsgabala nojauca ugunsdzēsēju depo ēku. Viesnīcai piešķīra vairāk nekā 5000 m2 lielu gruntsgabalu, kurā ierīkot arī krāšņu parku. Ēkas pirmā stāvā plānoja kafejnīcu, restorānu, 2 konferenču istabas ar blakus telpām, bet 2. stāvā viesnīcas telpas ar 12 numuriem. Pagrabstāvā paredzēja garāžas, pretgāzu patvertni, apkures katlus, virtuvi un citas saimniecības telpas. Ēkas izmaksas vērtēja LS 250.000 – līdz 300.000. Būvdarbus uzsāka 1939.g. 15.jūlijā, 24. septembrī ēkas pamatos ievietoja vēstījumu nākotnei – vara kārbu, kurā līdz ar dokumentu, kuru bija parakstījis Kredītbankas Valmieras nodaļas vadītājs O. Upenieks, pilsētas vecākā vietnieks J. Gustavs, apriņķa priekšnieks J. Vērpelis, apriņķa vecākais V. Vinters, ielika jaunākos laikrakstu numurus un metāla naudu. 1940. gada vasarā ēku daļēji nodeva ekspluatācijā, bet faktiski pilnībā iekšdarbus pabeidza tikai 1941. gada vasarā. Jāpiezīmē, ka pēc 2. Pasaules kara sākuma, Helsinkos plānotās olimpiskās spēles nenotika. 1965. viesnīcai, nu jau ar nosaukumu Gauja, klāt piebūvēja trešo stāvu. 1992. gadā viesnīcu slēdza.

Arhitektes Zandas Lapsas piezīmes
Bijusī viesnīca ir neoeklektiska stila ēka, 20.gs.starpkaru periodā tas bija iecienīts, šo stilu var dēvēt arī par tā laika oficiālo arhitektūru. Arhitektoniski līdzīgas nozīmīgas publiskās ēkas būvētas visa Rietumeiropā. Galvenā iezīme- klasiskās formas kā nezūdoša mākslas vērtība.


Tērvetes viesnīca būvēta ar klasiskā ordera pilastriem akcentētu asimetrisku galveno fasādi.

 
Tā celta pēc Kārļa Cināta projekta, kā divstāvu nams ar izbūvētu pagraba stāvu. Garums gar vecā tirgus laukuma malu 45 metri, bet gar Bruņinieku ielu 27 metri. Visus būvdarbus tolaik nosolīja Rīgas uzņēmējs M. Hartmanis, kura būvfirma paralēli viesnīcas ēkai jau netālu cēla kaimiņos topošo komercskolu (tagad 5.vidusskola). 1960.gadu vidū, nerēķinoties ar fasādes sākotnējo apdari, ēkai uzcēla 3.stāvu.

 

Valmieriešu veselībai

Pēc atkāpšanās no pilsētas galvas amata pienākumiem 1911. gadā Valmieras domnieks Dr. Georgs Apinis sāka īstenot savu finansiāli lielāko projektu – ideju par pilsētas slimnīcu.

Celtniecības izmaksas tika lēstas 30 000 rubļu apjomā, kas rezultātā izmaksāja ap 50 000.

Nepieciešamā finansējuma piesaistīšana notika visos iespējamos veidos. Ar Vidzemes gubernatora atļauju 1911. gada rudenī tika izsludināta ziedojumu vākšana. Apinis kā mecenāts pats vairākos maksājumos projektam ziedoja kopumā 5500 rubļus. Izmantojot sakarus Vidzemes muižniecībā, Apinis izvērsa īpašas ziedojumu vākšanas akcijas- apkārtnes muižu īpašnieki ziedoja naudu, kā arī celtniecības materiālus (baļķus un ķieģeļus). 5000 rubļus ziedoja arī Vidzemes landtāgs.

Svarīga loma bija pilsētas un pilsētnieku atbalstam. Dome piešķīra projektam 10 00 rubļu un zemes gabalu vietā, kur 17. gs. bija atradies zemes uzbēruma nocietinājums – t.s. zilais bastions. Turklāt Valmieras krājaizdevumu sabiedrības biedri ziedoja 2% no savām 1911. gada biedrības dividendēm. 1912. gada sākumā stājās spēkā likums, kas atļāva ierīkot pilsētas aptiekas. Apinis, kā pilsētas domnieks, rosināja ierīkot aptieku un ziedot iegūto peļņu slimnīcas celtniecībai. Valmieras Vecās aptiekas īpašnieks Johans Erdmanis piedāvāja Apinim pārdot savu aptieku un tai pieguļošo zemes īpašumu. Tādā veidā aptieka, kas jau pirmajā gadā ienesa 6000 rubļu tīro peļņu slimnīcas projekta attīstībai, nonāca pilsētas īpašumā.

Projekta īstenošana bija iecerēta divos gados. Tomēr līdzekļu vākšana ieilga, tādēļ slimnīcu atvēra par gadu vēlāk, 1914. gada 18. oktobrī. Jaunā medicīnas iestāde bija ērta, ar atsevišķām telpām vīriešiem un sievietēm, lipīgo slimību nodaļu u. tml.

Arī pēc simt gadiem ēkā joprojām darbojas medicīnas iestāde – SIA “Valmieras veselības centrs”.

Arhitektes komentārs:

Divstāvu ēkas būvprojektu izstrādāja un realizēja inženieris Jānis Kampe. Klasicisma arhitektūra ar formu skaidrību un cēlu vienkāršību. Ēkai ir asimetriski sānu korpusi, fasādē starpstāvu pilastri un jumta dzega. Galvenā ieeja ir akcentēta ar monumentālu portālu. Bet 20. gs. 50. gadu beigās ēkai piebūvēts trešais stāvs. Šodien celtnes sākotnējā reprezentatīvā monumentalitāte vairs nav tik nolasāma, pateicoties blakus esošajai mūsdienu apbūvei.

 Pievienots: 03.07.2020.

Sagatavoja: Alberts Rokpelnis

Kinoteātris "Gaisma"

Kino
Kinoteātris "Gaisma" Ļeņina (Rīgas) ielā 19. Valmiera. 1961. g. J. Ošes foto.
Kino
Skats uz universālveikalu Rīgas ielā 15 un kinoteātri "Gaisma" Rīgas ielā 19. Fotografēts no slimnīcas ēkas Bastiona ielā 24 tās pārbūves laikā 20. gs. 60.-to gadu sākumā. E. Buša foto.

Valmieras agrākā kinoteātra “Splendid” ēka uz Rīgas ielas bija gājusi bojā, tādēļ pēckara pilsētas vadība plānoja jaunu kinoteātra ēku ar 1000 apmeklētāju vietām! Padomju Savienībā patriotisko filmu demonstrēšana kalpoja kā varas rupors. Projektēšanas darbus uzsāka 1946. gadā. 1950. gadā sākās celtniecības darbi. Jau nākamajā, 1951. gada decembrī (gadskaitlis ir kinoteātra “Gaisma” fasādē) būvi nodeva ekspluatācijā. Projekta autors Boriss Ņesterjuks. Celtniecības gaitā apmeklētāju skaitu optimizēja uz 489.  Pati celtne tolaik izmaksāja 745 903 rubļus.

Jānis Kalnačs par celtni stāstījis: “Arhitektoniski kinoteātra ēka ar galvenās fasādes portikveidīgo nišu lielā mērā turpina 20. gs. 30. gadu retrospektīvisma tendences būvniecībā, kuras paraugi varēja būt gan viena no izcilākajām Latvijas Republikas laika celtnēm – V. Vītanda projektētais Vienības nams Daugavpilī (1936.) vai pēc P. Kundziņa projekta uzbūvētais Latvijas bankas paviljons Zemgales novada izstādē Jelgavā (1937.). Protams, atšķirīga ir ēkas fasādes apdare, kinozāles un abu foajē kombinātā “Māksla” darināto tēlniecisko rotājumu saturs, kas rādīja mākslu – sociālistisku pēc satura, bet nacionālu pēc formas. Kičīgs ir padomju simbolikas (sirpis un āmurs) un etnogrāfisko motīvu (augošais raksts, saulīte) apvienojums. Neveikli nacionālās identitātes meklējumi pamudinājuši veidot kolonnu kapiteļus zirgu galviņu formā.[..] Mūsdienās kinoteātra ēkas sākotnējais plānojums mainīts , bet skatītāju zālē saglabājušies autentiski sienu rotājumi ar raksturīgiem socreālisma ciļņiem un skatuves ierāmējumu.[..]  (Kalnačs J. Divi vērtīgi padomju laika pieminekļi. Valmieras muzeja raksti, 1998. un Kalnačs J. Māksla un arhitektūra. Ceļvedis Valmierā, 2016).

Arhitektes stāsts:

Kinoteātris “Gaisma” Rīgas ielā Nr.19. un netālu esošais “vecais universālveikals” Rīgas ielā Nr.15. (Valmieras rajona Patērētāju biedrības universālveikals, arhitekts Pēteris Saulītis, 1953. – 1955. gads) bija vienas no pirmajām ēkām, ko Valmierā uzcēla pēc Otrā pasaules kara. 1950. gadā Valmierā vēl uzcēla dzelzceļa staciju Pārgaujā. Visi trīs objekti ir iespaidīgi Staļina laika celtniecības paraugi, kas līdz mūsdienām saglabājuši arī lielu daļu sākotnējā interjera apdares.

Gaujas krastā

Rit celtniecības darbi, 1927. gada vasara. Kādreizējā pirts ēka nu pārtapusi par mūzikas skolu. 2014. gada vasara.

1925. gada 2. novembra Valmieras pilsētas domes sēdē kā viens no svarīgākajiem dienas kārtības jautājumiem bija iekļauts jautājums par pirts būvi uz ārsta un mecenāta Georga Apiņa (1859 – 1920) novēlētā zemes gabala Pilskalna ielā Nr.3. Vairākums domnieku atbalstīja pirts celtniecību, norādot, ka „pirts būve būtu labākais piemineklis, ko pilsēta varētu uzcelt Dr. Apiņa piemiņai!”

Konkursa noslēguma kārtā, 1926. gada 2. jūnijā, piedalījās divi projekti. Par veiksmīgāko atzina inženiera-arhitekta Arnolda Maidela projektu – divstāvu ķieģeļu mūra ēku, ar puspagraba izbūvi, plašām priekštelpām, vestibilu un garderobi, tehniskā ziņā veiksmīgi risinātām vīriešu un sieviešu pirtīm. Atbalstu guva arī jaunums – piedāvājums ierīkot ģimenes pirti ar 4 vannu vietām un apsildāmām ģērbtuvēm. Kā pēdējais izšķirošais arguments par labu, izvērtējot Maideļa projektu, bija vienkāršākas un lētākas apkures ierīkošana. Jāpiebilst, ka pirts projektētājs bija ar titulu- nāca no vācbaltu izcelsmes ģimenes un bija Mārcienas muižas īpašnieka Viktora fon Maidela dēls, kas bija beidzis Rīgas politehniskā institūta Arhitektūras fakultāti (1906.g. iesaukts Krievijas armijā, atkārtoti demobilizēts 1914.g. sākoties 1.pasaules karam. No 1915.gada vadījis dažādus kara lauku nocietinājuma darbus. 1918.g. iestājies landesvērā, vēlāk piedalījies Brīvības cīņās. 1922.g. par nopelniem Latvijas labā, apbalvots ar Lāčplēša kara ordeni. 1939.g. arhitekts repatriējās uz Vāciju).

Celtniecības darbus sāka 1926. gada 15. jūlijā kādreizējās vecās Ezera pirts vietā. Tolaik cēluši ātri, jo visi tehniskie un ārējie celtniecības darbi pabeigti jau 1927. gada 14. decembrī. Modernā pirts bija lieliska dāvana, sagaidot jaunās valsts desmito gadskārtu, celtniecība izmaksas sastādīja 216.000 latus. Pirts pakalpojumi vajadzīgi visos laikos:”… Tā piemēram 1946. gadā to apmeklējuši 68.000 cilvēku, bet 1960. gadā pirtī pabijuši pat 125.500, ar 1963. gadu pirts pārgājusi rajona sadzīves pakalpojumu kombināta (SPK) paspārnē…” (Vīksne V. – Liesma –Nr.54, 2006.)

Arhitektes stāsts
2012.- 2013.g. vecajā pirts ēkā veica vērienīgus rekonstrukcijas darbus, pārplānojot telpas un uzlabojot ēkas energoefektivitāti, piemērojot mājvietu bērnu mūzikas skolai. Būvprojektu izstrādāja SIA “Agroprojekts”. Būvniecības gaitā veikti ēkas energoefektivitātes uzlabošanas pasākumi – fasāžu un pārseguma siltināšana, logu un durvju nomaiņa, ventilācijas sistēmas izbūve, izbūvētas nepieciešamās inženierkomunikācijas – ūdensapgāde, kanalizācija, apkure, elektrība, lietus kanalizācija, ugunsdrošības un apsardzes signalizācija, vājstrāvu tīkli. Mācību telpas ir nodrošinātas ar skaņas izolāciju, kas ļauj pilnībā nodoties mācību procesam. Ēkā izbūvēts arī lifts. Darbi veikti arī skolas teritorijas labiekārtošanā – izbūvētas stāvvietas un gājēju ietves, bruģēts skolas pagalms un sakopts Gaujas krasts. 2013.gada 14. decembrī ēku iesvētīja ar svinīgo dievkalpojumu.

Pievienots: 17.07.2020.

J. Daliņa stadions Valmierā

Stadions
Skats uz stadiona jaunbūvi 1937. gada vasaras sākumā.
Stadions
Kādreizējās sporta biedrības „Daugava” tribīņu ēka, foto 1960.g.
Stadions
Ieejas vārti stadionā, 2008.gads.Ttālumā galvenā tribīņu ēka. Pie vārtiem piemiņas akmens vairākkārtējam pasaules rekordistam, 1932. g. Losandželosas olimpisko spēļu 2. vietas ieguvējam soļošanā Jānim Daliņam.

1935. g. 12. martā topogrāfs Kārlis Dūņēns iezīmēja jaunā stadiona robežas toreizējā Valmieras pilsētas maz apbūvētajā zaļajā teritorijā – Svētozolu ielā pie Dīvalu sila. Arhitekts Arturs Reinfelds kopā ar arhitektūras studentu, valmierieti Ādolfu Kūli izstrādāja stadiona projekta metu. Izbūves darbus uzticēja vietējam uzņēmējam Kārlim Vikmanim. Jau 1935. gada 8. aprīlī notika pirmā lielā talka: aizsargi, iestāžu vadītāji, organizāciju pārstāvji un skolu jaunatne ar 8. Valmieras Aizsargu pulka komandieri A. Prauliņu, kopskaitā 170 cilvēki, devās uz topošā stadiona vietu, kur 3 stundās nozāģēja ap 700 priedēm, bet otrā dienā ap 500 priedēm. Stadiona jaunceltne (kopējā platība – 7,70 ha) atradās skaista priežu meža ielokā, netālu no Gaujas Stāvajiem krastiem. Stadiona celtniecība izmaksāja 27192 lati, 95 santīmi. Valmierieši aktīvi iesaistījās līdzekļu vākšanā: tika rīkotas loterijas, ziedoti vienas darba dienas dažādu uzņēmumu ieņēmumi pārsimts latu apmērā. Stadiona celtniecībai prāvu summu ziedoja arī 8. Valmieras aizsargu pulks, bet Valmieras pilsētas valde atvēlēja 3000 latu. Sporta laukumu apstādīja ar eglīšu dzīvžogu gar Svētozolu ielas malu, un izveidoja stadiona ieejas aleju ar liepu un ozolu stādījumiem. Jauno stadionu, tolaik modernāko Latvijā, svinīgi atklāja 1938. gada 31. jūlijā; ar futbola laukumu, 400 m skrejceliņu, lēkšanas un mešanas sektoriem, plašām tribīnēm. Ieceres ierīkot vēl vairākus sporta spēļu laukumus, hipodroma skrejceļu, veikt dažādus labiekārtošanas darbus, pārtrauca Otrais pasaules karš. Pēc 1945.g. BSB „Daugava”, respektējot sportistu vajadzību pēc labas sporta bāzes, lielu vērību veltīja stadiona paplašināšanai un dažus gadus vēlāk stadions pilnībā atbilda republikas mēroga sacensību rīkošanas prasībām. 1960. gadā, pēc BSB „Daugava” pievienošanas sporta biedrībai „Vārpa”, stadionu nodeva Valmieras rūpkombināta bilancē. Izremontēja tribīnes, paplašināja dušas telpas, basketbola laukumam uzcēla dēļu grīdu un tribīnes, jaunu žogu, ierīkoja metāla vārtus un kases telpas. Jāņa Daliņa vārdu Valmieras stadions ieguva 1988. gadā. 1993. gada jūnijā te norisinājās pirmās Pasaules latviešu Trīszvaigžņu sporta spēles. Sagatavošanās periodā skrejceļš un sporta spēļu laukumi ieguva modernu segumu, gandrīz pilnībā veica stadiona tribīņu pārbūvi. 1994. gadā pie ieejas stadionā atklāja piemiņas akmeni leģendārajam soļotājam Jānim Daliņam (1904 -1978)

Arhitektes stāsts

Šobrīd Jāņa Daliņa stadionā intensīvi rit būvniecības darbi – stadions tiek pārbūvēts, tādā veidā tiek plānots pēc pabeigšanas nodrošināt augstvērtīgu, modernu un kvalitatīvu sporta infrastruktūru gan profesionāļiem, gan iedzīvotājiem un viesiem. Līdzīgi kā 1938.gadā – arī nākamgad, kad plānots būvdarbus pabeigt, šis sporta komplekss būs viens no lielākajiem un modernākajiem Baltijas valstīs. Stadions tiks atjaunots pilnībā – izbūvētas jaunas tribīnes, būtiski palielināta ēka, no jauna izbūvējot manēžu, viesnīcu un kafejnīcu. Arī sporta skolas audzēkņi šo teritoriju un telpas drīzumā varēs saukt par jaunajām mājām. Papildus jāpiebilst, ka šajā teritorijā tiks izbūvēti arī āra basketbola laukumi, no kuriem viens būs basketbolistu brāļu Bertānu dāvinājums. Papildus tiks izveidots jauns bērnu rotaļu laukums un labiekārtotas zaļās teritorijas.

Valmieras Valsts komercskola

V5V
Jaunais Valmieras Valsts komercskolas nams uzcelts. 1940.g.
V5V
Top komercskolas jaunbūve Dzirnavu ezeriņa krastā. 1939.g. vasara.

Ēkas vēsturē vairākkārt mainījušies skolas nosaukumi: Valmieras Valsts komercskola (1939.-1940.), Valmieras Valsts Ekonomiskais tehnikums (1940.-1951.), 1. astoņgadīgā skola, Valmieras 5. vidusskola (no 1977.g.).

Skolas būvprojektu izstrādāja Valmierā dzimušais arhitekts Arnolds Nikolajs Čuibe (1908 – 1941). Topošo jaunbūvi pārraudzīja Izglītības ministrijas būvtehniskā biroja vadītājs, arhitekts Indriķis Blankenburgs. Celtniecības darbus nosolīja būvuzņēmējs no Rīgas Mārtiņš Hartmanis. Reāli skolas būvdarbi uzsākti 1938. gada 9. septembrī, plānojot, ka jaunā skola būs ar trīs stāviem un 350 skolēniem, un kļūs par vienu no mūsu pilsētas skaistākajām celtnēm. Pagraba telpās ierīkos gāzu patvertni, lielāko Valmierā. Skolas 1. stāvā atradīsies vingrošanas un sporta zāle. Pirmajā stāvā arī plašs vestibils, ēdamzāle, bibliotēkas telpa, mācību virtuve, skolas kanceleja un skolotāju dzīvokļi. Otro stāvu aizņems 5 meiteņu klases ar izejām uz gaišām rekreācijas telpām, fizikas auditorija, preču muzejs, fizikas un ķīmijas kabinets, ķīmijas laboratorija un skolotāju istaba. Trešajā stāvā tiks izvietotas piecas zēnu klases, aktu zāle ar skatuvi, kuru vajadzības gadījumā varēs izmantot arī citas organizācijas, rokdarbu klase meitenēm, grāmatvedības un mašīnrakstīšanas klases, ārsta kabinets. Aiz skolas taps augļu, sakņu un košuma dārzs.

Jau 1938. g. 22. oktobrī notika topošās komercskolas ēkas pamatakmens likšanas svinības. Tajās piedalījās Izglītības ministrijas arodskolu direktors J. Subans, Valmieras pilsētas galva J. Ruģēns, vietējo celtniecības organizāciju pārstāvji un skolas audzēkņi. Svētbrīdi vadīja mācītājs U. Anševics. Pēc kopēji nodziedātas himnas, skolas direktors Vilis Robežnieks nolasīja dokumentu, kuru īpaši svinīgajam notikumam bija uzrakstījis labākais skolas kaligrāfs Elmārs Zvaigznīte. Šo rakstīto dokumentu līdz ar laikrakstiem un naudu iemūrēja pamatos.

Pirmo reizi jaunajā skolas namā Raiņa ielā Nr.3., 264 skolēni sapulcējās 1939. gada 11. septembrī. Kopējās celtniecības izmaksas bija 400.000 latu. 1943./1944.g. skolas telpās atradās vācu armijas lazarete.

Arhitekte

 Ēkas arhitektūra atspoguļo tam laikam dominējošo stilu – neoekletismu – kur klasiskā formu valoda – pilastru kārtojums trīs stāvu augstumā – spilgti norāda uz klasiskās arhitektūras vērtībām. Ēkas forma, ko veido 2 korpusi, saglabājušies līdz mūsdienām, taču laika gaitā, lai nodrošinātu skolas funkcionalitāti, klāt ir piebūvēts vēl viens korpuss sporta nodarbībām. Daudzas vēsturiskās liecības ir saglabājušās un atrodamas arī ēkas interjerā – ir redzamas gan oriģinālās flīzes, margas, durvis un dekoratīvi griestu elementi.

Tiesu nams Valmierā

Tiesu nams
Svētku rotā atklāšanas dienā 1939. gada 1. XI.

1936. gada 3. jūlijā toreizējais Tieslietu ministrs Hermanis Apsītis ieradās Valmierā, lai apskatītu topošajam tiesu namam ierādītos gruntsgabalus Rūjienas ielā 15 (2708 kv. m.), Rūjienas ielā 17 (7182 kv. m.) un Liepu ielā 1 (3891 kv. m.). Tos par samērīgu cenu piedāvāja pilsētas valde. 1937. gada vasarā izvēlētajam apbūves gabalam jau pievilka ūdensvadu. 1938. gada pavasarī izveidoja būves komisiju, kuras funkcijās ietilpa finanšu un celtniecības procesa pārraudzība. Par oficiālajiem būvdarbu vadītājiem kļuva arhitekts, inženieris K. Cināts un viņa palīgs A. Jēkabsons.

Ēkas trijos stāvos – apakšējā puspagraba stāvā plānoja ierīkot gāzu patvertni un modernu centrālās apkures kurtuvi. Pirmajā stāvā – Valmieras zemesgrāmatu nodaļu un Valmieras apriņķa 1. iecirkņa miertiesneša kanceleju, miertiesnešu sēžu zāli. Otrajā stāvā, attiecīgi Valmieras apriņķa 2. iecirkņa miertiesneša kanceleju, Valmieras apriņķa 1. un 2. iecirkņa izmeklēšanas tiesnešu kabinetus, Rīgas apgabaltiesas sēžu (izbraukumu sesiju) zāli. Pēc pasūtījuma no ozola izgatavoja mēbeles. 1938. gada 18. maijā H. Apsītis atkal ieradās Valmierā, šoreiz, lai guldītu pirmo akmeni ēkas pamatā. Svinību noslēgumā Tieslietu ministrs iestādīja nākamā tiesu nama priekšā Vadoņa un Justīcijas ozolu, bet svinību dalībnieki 27 liepiņas. Tiesu nama būvniecības darbi noritēja raiti: celtnieki septembra sākumā pabeidza nama ārējo fasādi. Ēkas iekšdarbus atļāva veikt (nosolīt) citam uzņēmējam. 1939. gada rudenī pabeidza visus telpu iekšdarbus un jau 30. oktobrī uz jaunajām telpām pārcēlās Valmieras zemes grāmatu nodaļa un miertiesas. Tiesu pils kā to cildināja preses izdevumos, oficiālo iesvētīšanu plānoja uz 1. novembri.

Jauno celtni iesvētīja Valmieras – Austrumu draudzes mācītājs Eduards Putniņš. Valmieras pilsētas vecākais Jānis Ruģēns savā uzrunā īpaši uzsvēra, ka „Valmieras tiesas nams, kuru valmierieši jau iesaukuši par balto namu, ir cienīgs, lai uz to noraudzītos ar lepnumu. Pagājušā gada 1. decembrī, kad te bija mūsu Valsts prezidents Kārlis Ulmanis, viņš šo namu redzēdams, teica: „Jā, skaists nams, ne par lielu, ne par mazu – taisni tādam vajadzētu būt tiesu namam Valmierā”. Kopējās izmaksas nedaudz pārsniedza 375 000 latus. Iekštelpu iekārtas, gleznas un skulptūras tika iepirktas par 44 000 latiem. Otrā pasaules kara laikā namā izvietojās vācu administratīvā pārvalde, bet padomju varas režīma gados ēku, kuru joprojām valmierieši sauca par Balto māju, izmantoja Latvijas Komunistiskās partijas komiteja un Valmieras rajona Tautas deputātu Izpildu komiteja. Pagraba stāvā atradās Centrālā Valsts arhīva Valmieras filiāle. 1995.gadā, atgriežoties tiesu resora vajadzībām celtajā ēkā, darbu uzsāka Vidzemes Apgabaltiesa.

Arhitektes komentārs
Ēka projektēta neoeklektiskā stilā. Tiesas namam Valmierā ir ortodoksāli klasisks veidols, kas maz atšķiras no 19. gadsimta sākuma ampīra stila pilīm. Salīdzinājumā ar citām neoeklektisma stila ēkām Valmierā, šīs ēkas fasādē vērojamas gan klasiskās arhitektūras formas, gan arī sastingušās, kompozicionāli bagātīgās ampīra detaļas, kā arī dominējošais trīsstūra frontonu vainagots portiks.

Pievienots: 21.08.2020.

Sagatavoja: Ingrīda Zīriņa

 

Vecā aptieka

Vecā aptieka
Foto no Valmieras muzeja krājuma, 1920. g.

1735. gadā vietējais bārddziņu un ķirurgu cunftes meistars J. N. Švarcs uz kādreizējiem Livonijas ordeņa pils pagrabiem uzcēla māju. Kādreizējā Vecās aptiekas ēka ir vecākā no namiem pilsdrupu teritorijā. 1756. gadā to kopā ar pilsdrupām nopirka mediķis Johans Volrāts Reihenavs, lai ierīkotu aptieku, kuras atvēršanai atļauja bija ieguvis jau gadu iepriekš. Pilsdrupu pagalmā aptiekas vajadzībām vēlāk iekopa divus ārstniecības augu dārzus. Līdz 19. gadsimta beigām ēku paplašināja ar mūra un koka piebūvēm, pamazām izveidojot ēku kompleksu. Pēc J.V. Reihenava nāves 1780. gadā, aptieku līdz 1794. gadam vadīja viņa sieva Vilhelmīne Reihenava, bet pēc tam abu dēls Jākobs Otto Reihenavs. Vecās aptiekas īpašnieks no 1897. gada līdz 1912. gadam bija Reihenava mazmazdēls Johans Heinrihs fon Erdmans. Pamatojoties uz 1912. gada 12. februārī izdoto likumu, kas deva pilsētām tiesības atvērt aptiekas, domnieks Dr. Georgs Apinis 18. martā iesniedza pilsētas valdei priekšlikumu “izveidot Valmierā savu pilsētas aptieku”. Johans fon Erdmans kļuva par tās pārvaldnieku, pildot amatu līdz pat 1933. gadam septembrim, kad vecuma dēļ pensionējās. Tā Valmieras Vecā aptieka ieguva savu nerakstīto vārdu.


Ēkā 1935. janvāra darbu sāka pilsētas bērnudārzs. Pēc Otrā pasaules kara, Vecā aptieka turpināja darbu ēkā līdz pat 1965. gadam, kad pārcēlās uz jaunajām telpām pilsētas centrā. Bērnudārza grupas pēc kara pārvietoja uz blakusesošo Valternamiņa kompleksa jaunāko daļu. Vairākus gadu desmitus nams bija sadalīts vairākos, mazos dzīvokļos. Pagājušā gadsimta 80.gados nelielu platību ierādīja arī muzeja restauratoram, pakāpeniski atvēlot visu ēku muzeja darbībai.
No 1989. – 1995. gadam ēku kompleksu atjaunoja agrākajā izskatā par ASV dzīvojošā gleznotāja Rūdolfa Voldemāra Vītola testamentā novēlētajiem līdzekļiem. Pēc restaurācijas Vecās aptiekas telpās iekārtoja Valmieras muzeja izstāžu zāli, vēlāk pastāvīgās ekspozīcijas: „Teic man, Gauja, Valmieras stāstu” (1783–1949) daļas – „Valmiera – apriņķa un rajona pilsēta” un „Valmieras lauku teritorija”, kuras bija apskatāmas līdz 2019.g. maijam.

 
Arhitektes stāsts
Vecās aptiekas kompleksā saglabājušies vairāki interesanti arhitektūras elementi. Ēkas augšstāvā izbūvēts apvalkdūmenis jeb manteļskurstenis. Tādi bijuši daudzās 17./18.gadsimta mājās, un tā ir viena no vecākajām dūmvadu sistēmām. Pilsētā tas ir vienīgais, turklāt lielākā daļa ir pilnībā saglabājusies. Vecajā aptiekā tas bijis galvenais ēkas apkures centrs, apakšējā daļa atradusies ēkas 1.stāvā, bet 2.stāvā daļa, kas paredzēta dūmu uztveršanai. Uguns uzkarsēja dūmvada akmeņus sildot telpas. Labi redzams, ka 2.stāvā manteļskursteņa augšupejošam dūmvadam ir dažas sānejas – pa tām siltais gaiss nokļuva tālākās telpās.
Pašlaik ERAF programmas “Izaugsme un nodarbinātība” prioritārā virziena “Vides aizsardzības resursu izmantošanas efektivitāte” 5.5.1.specifiskā atbalsta mērķa “Saglabāt, aizsargāt un attīstīt nozīmīgu kultūras un dabas mantojumu, kā arī ar to saistītos pakalpojumus”, 3. kārtas projekta “Valmieras vēsturiskā centra attīstība” ietvaros uzsākta Valmieras “Vecās aptiekas” ēku kompleksa pārbūve, lai to atjaunotu un realizētu Valmieras pils kultūrvides centra jaunās ekspozīcijas projektu.

Pievienots: 28.08.2020.

 

Sagatavoja: Ingrīda Zīriņa

Dūņa namam – 80

Dūņu nams
Izdegušais J. Dūņa (celts 1940.g.) nams uz Diakonāta un Rīgas (Ļeņiņa) ielas stūra, 1946./47.g. vasarā.
Dūņu nams
Skats uz kādreizējo Diakonāta (Sakaru) ielas un V. I. Ļeņina ielas krustojumu. Foto 1955.g.

Valmieras grāmatizdevējs un grāmattirgotājs Jānis Dūnis (1891 – 1943) uz savu jaunuzcelto namu, kura pirmajā stāvā bija ierīkots plašs grāmatveikals, pārcēlās vien 1940. gada pavasarī. Iespaidīgā vairākstāvu celtne pilsētas centrā bija viena no pēdējām ēkām, ko Valmierā uzcēla pirms 2. pasaules kara. Jau tā paša gada vasarā padomju vara nacionalizēja grāmatu un rakstāmlietu tirgotavu. 1941. gada 14. jūnijā Dūņu ģimeni izsūtīja uz Sibīriju kā pretpadomju elementus.
1944. gada septembrī ēka līdz ar pārējo pilsētas centra apbūvi, nodega. Palika tikai ārējās sienas un dažas no nesošajām konstrukcijām. Neskatoties uz postījumu apmēru, Dūņa namu pēc 2. pasaules kara atjaunoja. Padomju varas gados ēkas pirmajā stāvā izvietojās komjaunatnes Valmieras rajona komiteja un Valmieras pilsētas darbaļaužu, vēlāk Tautas deputātu padome. Otrajā un trešajā stāvā – dzīvokļi. Savulaik vienā no dzīvokļiem dzīvojis arī L. Paegles Valmieras Drāmas teātra galvenais režisors Pēteris Lūcis (1907 -1991).

 
Mantiniekiem atgūstot īpašumu, tradīcijas tika turpinātas, atvēlot telpas veikaliem un ofisiem. Pirmajā stāvā vairākus no logiem pārveidoja par durvīm – ar ieeju tieši no ielas.

Arhitektes komentārs
Neoeklektisma stilā būvēta ēka, kas, stilistikai atbilstoši, veido ēkas fasādi – ieturēta simetrija, detaļas un dekorācijas. Divas izceltās ieejas akcentētas ar trīsstūrveida frontonu vairogotiem portikiem, kas balstīti uz doriski rotātām kolonnām.
1. stāvā fasāde rustota, ar pilastriem uzsvērta kāpņu telpa, bet 2. un 3. stāva logiem ir dekoratīva apdare
Veidojot un izceļot divas galvenās ieejas, ēka tiek sadalīta vairākās daļās, tādā veidā samazinot ēkas patiesā izmēra apjomu. Ēka reprezentē laikam atbilstošo stilistiku, kā arī piešķir Rīgas ielai un pilsētas centram raksturu, mērogu un krāsu tonalitāti.

Maršnera nams

Maršnera nams
Maršnera nams jeb “sarkanā māja” 2004. gadā pirms rekonstrukcijas.
Maršnera nams
Skats uz Maršnera namu no Rātsupītes puses. 20. gs. sāk.
Maršnera nams
Maršnera nams pēc rekonstrukcijas 2010. gada pavasarī.

Par Maršnera nama celtniecību precīzas informācijas nav, inventarizācijas aktos uzrādīts, ka tā ekspluatācijas uzsākšanas gads ir 1900., bet pēdējos gados arhīvos atklātie dokumenti, saistībā ar Maršnera testamentu, liek domāt, ka māja uzcelta kādus gadus iepriekš, 19.gs. beigās. Savu nosaukumu tā ieguvusi no sava īpašnieka un arhitekta karla Ludviga Maršnera uzvārda. Karls bija jaunākais no 9 provizora Johana Kristofa Maršnera un Konstances Jakobīnes Maršneres, dzimušas Reihenavas, bērniem. Sākotnēji vecāki rosināja jaunekli izvēlēties medicīnu, lai kļūtu par aptiekāru un turpinātu Vecās aptiekas īpašnieku pēctecību. Karls pretēji vecāku vēlmēm, devās uz tālo Sanktpēterburgu, lai uzsāktu mācības prestižajā Mākslas akadēmijā. Pēc tās beigšanas, viņš ilgus gadus bija pasniedzējs Pēterburgas Aleksandra Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā (1879 – 1906). Maršners neapprecējās un Valmierā uz pastāvīgu dzīvi nekad vairs neatgriezās, bet īpašumi Valmierā viņam bija. Izņēmums bija vien dažas no pēdējām vasarām mūža nogalē, ko Maršners šeit pavadījis. Uzturēja ciešu draudzību ar brāli Kristofu un viņa kundzi. 1905. gadā pēdējā Maršnera testamentā minēts, ka “sev piederošos īpašumus Valmierā novēl ģimenes legātam, tā nodrošinot tuvākos radiniekus ar uzturnaudu līdz mūžam beigām.” Legāts paredzēja, ka, “ja visi mantinieki pa tēva līniju ir miruši, legātam piederošā nauda nonāk Valmieras Vācu draudzes pārziņā.” I. pasaules kara laikā, 1915. gada rudenī namā izvietoja Bēgļu apgādes organizācijas „Ziemeļpalīdzība” biroju. Līdz 1934. gadam atstāto akadēmiķa Maršnera mantu un īpašumus pārvaldīja testamenta izpildītājs, brālēns Johans Erdmans, bet pēc viņa nāves, Emma Erdmans. 1939. gada 23. decembrī, pamatojoties uz 1939. gada 30. oktobra likumu “par vācu tautības Latvijas pilsoņu repatriāciju”, Maršnera ģimenes legātu slēdza. Tā, kā Maršneram pašam nebija tiešu pēcnācēju, līdzšinējais testaments zaudēja savu likumību.

 
1941. gadā ēka Bruņinieku ielā Nr. 5. nonāca pilsētas īpašumā. To nolēma sadalīt 6 dzīvokļos un izīrēt. Likvidācijas komisija izvērtēja saglabātību: “Divstāvu ķieģeļu mūra ēka ar māla kārniņa jumtu. Ēka apmēram 50 gadus veca, ar diviem dzīvokļiem, no kuriem viens trīsistabu un otrs divistabu. Pie abiem dzīvokļiem parastās (sausās) atejas. Dzīvokļos ūdens vads un kanalizācijas bez vannām; krāsnis no vienkāršiem māla podiņiem; griestu augstums augšstāvā 3.25m, apakšstāvā 2,50m; ēkas sienas mitras, kas izskaidrojams ar pamatu izolācijas trūkumu. Kārniņu jumts pa daļai bojājies un laiž cauri ūdeni. Kāpnes – koka. Zem ēkas akmeņu mūra pagrabs. Visa ēka nolietojusies apmēram 60% apmērā. Saimniecības ēka piebūvēta ar vienu galu pie divstāvu mūra dzīvojamās ēkas. Ēka izbūvēta uz kalna nogāzes un nolietojusies 40% apmērā. Augļu dārzs sastāv no 10 vecām, nekoptām ābelēm. Tā, kā atrodas vēsturiskajā pilsdrupu un pilsētas parka teritorijā, tie būtu piešķirami Valmieras pilsētai.”

 
Līdz pat 2000. gadu sākumam ēkā atradās dzīvokļi. 2006./2007.g. namu par programmas „PHARE 2003” līdzekļiem, pielāgoja īpaši muzeja vajadzībām, veicot vērienīgus pārbūves un rekonstrukcijas darbus. Izveidoja telpas muzeja krātuvēm un pētnieciskai lasītavai apmeklētāju vajadzībām. Jaunā veidolā atdzima ne vien pats nams, bet arī iekšpagalms. No 2009. gada Maršnera namā apskatāma arī pastāvīgā vēstures ekspozīcija „Teic man, Gauja, Valmieras stāstu” 1. (senākā) daļa, kas vēsta par notikumiem un dzīvi pilsētā un novadā.

Arhitektes komentārs:
Blakus Valmieras muzeja Izstāžu ēkai, Rātes upītes gravas malā stāv ēka, kuras arhitektūru vislabāk novērtēt apskatot to no visām pusēm, tai skaitā, aplūkojot to nākot no tirgus pa tiltiņu, kā arī ieejot iekšpagalmā. Sarkano ķieģeļu divstāvu namam piemīt elegance, kas raksturīga historisma stilā celtām ēkām. Tai ir iespaidīgs mansarda jumts, nams būvēts no 19./20.gs. mijā Valmierā bieži izmantotajiem sarkanajiem ķieģeļiem. Ēkas būvprojekta autors, Valmierā dzimušais arhitekts un akadēmiķis Karls Ludvigs Roberts Maršners pazīstams Krievijā ar vairākiem arhitektūras projektiem, gan dzīvojamām ēkām, gan sakrālām celtnēm- baznīcām un klosteriem.

Valmieras muzeja Izstāžu nams.

Izstāžu ēka
Kādreizējā Valmieras muzeja vecā ēka. 1937.g.
Izstāžu ēka
Skats uz Valteru dzimtas namiem 1961.g.
Izstāžu ēka
Valmieras novadpētniecības muzejs 1995.g. vasarā.
Izstāžu ēka
Vecās muzeja ēkas nojaukšana 2004.g. vasarā.
Izstāžu ēka
Jaunās muzeja ēkas atklāšana 2005.g.

19. gs. viena no plašākajām pazīstamajām vācu dzimtām Valmierā bijusi Valteru dzimta. Ap 1785.g. celts senākais no abiem namiem Valteru namiņš, kurā savulaik mita Johans un Marija Elizabete Valteri un abu 11 atvases. Blakus vienstāva ēkai, dzimtas namam, atradās piebūvēta nama daļa, kuru izmantoja Igaunijā mītošie Valteru dzimtas pārstāvji – viesošanās reizēs vasaras mēnešos. Šoreiz stāsts par Valmieras muzeja Izstāžu namu, kas atrodas iepriekš pieminētā, piebūvētā nama vietā.
19.gs. beigās, viens no Valmieras baltvācu turīgāko ģimeņu pārstāvjiem, Karls Ludvigs Roberts Maršners iegādājās īpašumus, kas atradās bijušajā pils teritorijā, tai skaitā – arī abus vienā kompleksā būvētos Valteru dzimtas namus. 20. gs. sākumā ēku sadalīja vairākos dzīvokļos, kurus izīrēja privātpersonām un organizācijām.
1939. gadā veica celtnes apsekošanu, konstatējot, ka: “ēka nolietojusies 70% apmērā. Koka sienas no ārpuses apšūtas dēļiem un krāsotas. Virszemes stāvā iekārtots viens dzīvoklis ar septiņām istabām, kas izīrēts Latvijas bērnu palīdzības biedrībai. Ēkā nav ūdensvada un kanalizācijas. Zem ēkas atrodas pagraba telpas, no kurām puse tiek izmantota dzīvokļiem, kopskaitā ar 5 mazām istabām. Pagraba sienas ir no laukakmens mūra, mitras.” 1946. gadā no Vecās aptiekas telpām uz šo ēku pārvietoja pilsētas bērnudārzu. 1948. gada oktobrī Izglītības ministrija konstatēja, ka arī šīs telpas kļuvušas par šaurām, jo pilsdrupu teritorijā nav piemērotas vietas bērnu rotaļlaukuma izbūvei. 1949. gadā 1. pilsētas bērnudārzu pārcēla uz netālo ēku Palejas ielā 5, kur tas atrodas vēl tagad. Arī kādreizējā Valteru namā līdz pat 1973. gadam turpināja darboties viena bērnu grupiņa. Pēc Otrā pasaules kara šeit atradās Latvijas Ļeņina Komunistiskās Jaunatnes savienības rajona komiteja un Latvijas Dabas un vēstures biedrības (LDVB) Valmieras rajona nodaļa.

 
1961. gadā četras telpas Bruņinieku ielā, tolaik Varoņu laukumā 3, nodeva Valmieras rajona novadpētniecības muzeja lietošanā (dibināts 1959. gadā). Apmeklētājiem to atvēra 1961. gada 6. maijā. Pamazām muzejs darbības attīstībai ieguva visu ēku, pakāpeniski iegūstot arī pārējās 18.-19. gadsimtā celtās dzīvojamās ēkas, kuras atrodas kādreizējās ordeņa pils teritorijā. Pie muzeja ieejas 1981. gada decembrī uzstādīja skulptūru grupu “Valmieras puikas”, tēlniece Timiāna Munkevica (1942-2018). Ēkas rekonstrukcijas laikā skulptūru grupu pārvietoja un kopš 2006. gada “Valmieras puikas” atrodas pie Vidzemes augstskolas un Valmieras Integrētās bibliotēkas ēkas Pārgaujā. 2004. gadā veco ēku nojauca, un uz tās pamatiem uzcēla jaunu, daudzfunkcionālu Izstāžu namu, ko atklāja 2005. gada 14. maijā.

Arhitektes stāsts
Izstāžu nama arhitekts ir Ivars Martinsons. Izstāžu nama izskatu lielā mērā ietekmēja tā atrašanās vieta Livonijas ordeņa pils teritorijā. Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas saskaņojumā jaunas ēkas celtniecībai, bija noteikts, ja ēkai jāsaglabā vecās ēkas apjoms – garums, augstums, silueta līnija. Savukārt ēkas izmantošanas pamatmērķis, mākslas darbu eksponēšana, noteikusi atsevišķus vizuālos fasādes un iekštelpu funkcionālos risinājumus.

Pievienots: 18.09.2020.

Sagatavoja: Ingrīda Zīriņa

 

Akmens nams

Akmens nams
Valmieras pilsdrupas un M. Bērziņa beķereja. Pastkarte izdota 1913. gadā. Foto no Valmieras muzeja krājuma.
Grāmatnīca
Skats uz Valmieras Patērētāju biedrības cehu Varoņu laukumā 1970. g. Foto no Valmieras muzeja krājuma.

Šodien redzamais namiņš iezīmēts 1798. gada pilsētas plānā līdzās citām Vecās aptiekas kompleksa ēkām. Tolaik tās piederēja Reihenavu dzimtai. Pēdējais īpašnieks bija Vecās aptiekas dibinātāju Reihenavu pēctecis Johans fon Erdmans (1861-1934). Pēc Dr. Georga Apiņa ierosinājuma Valmieras pilsētas pašvaldība 1912. gadā nopirka aptieku un ēkas Valmieras pilsdrupu teritorijā par 37.000 rubļiem.

 
Maiznieks Mārcis Bērziņš ceptuves vajadzībām ēku sāka nomāt, domājams, pēc 1912. gada. Mārča Bērziņa mazmazdēls Pēteris Valmierā viesojās 1993. gadā, ieradies no ASV. Viņš pastāstīja, ka „mājiņā gadu desmitiem ceptas smalkmaizītes, kūkas un ūdens kliņģeri. Latvijas brīvvalsts laikā ceptuvi Bērziņš nomāja no pilsētas valdes.” 1944. gada septembrī, kad Valmieru pārņēma uguns liesmas, pilsdrupu teritoriju tās neskāra. Pēc padomju karaspēka ienākšanas, ceptuve strādāja trīs maiņās, lai apmierinātu pieprasījumu pēc maizes.

1951. gadā Bruņinieku ielu un pilsdrupas pārdēvēja par Varoņu laukumu. Ceptuve kā Valmieras Patērētāju biedrības cehs šeit darbojās līdz pat 1970. gadam. Paplašinoties blakus esošajam muzejam, aktualizējās jautājums par priekšmetu glabāšanu. Pilsētas Izpildu komiteja nodeva bijušo ceptuves ēku muzeja lietošanā. Pēc kapitālā remonta 1975. gadā tās pirmajā stāvā iekārtoja krājuma priekšmetu glabātuvi un darba telpas, bet otrajā stāvā — darbnīcu muzeja māksliniekam.
Divtūkstošo gadu sākumā ēkas otrajā stāvā īsu brīdi darbojās Valmieras Tūrisma un informācijas centrs. 2011. gadā muzeja krājumu pārvietoja uz citām ēkām. Sākot no 2012. gada ēkā darbojušās vairākas kafejnīcas. Šobrīd — Žentiņu ģimenes picērija “Vīnkalni pils māja”.

Arhitektes Zandas Lapsas komentārs:
Salīdzinot ar 1970. gada attēlā redzamo, ēkas vizuālais skats ir būtiski mainījies. Pazudušas ārējās kāpnes, kas ved uz otro stāvu, nojaukts erkers, bet tā vietā parādījušies jauni logi un atsvaidzināta fasāde.
Ēka atrodas valsts aizsargājamā kultūras pieminekļa teritorijā, līdz ar to tai ir īpaša nozīme pilsētas vides veidošanā un vēsturē. Ēka šarmē ar savu mērogu, materialitāti un lokāciju, kā arī ar enerģiskajiem apsaimniekotājiem.

Pievienots: 18.09.2020.

 

Sagatavoja: Ingrīda Zīriņa

Valmieras grāmatnīcai - 60

Grāmatnīca
Jaunceltne uz Ļeņina ielas vēl tikai top. Foto 1958. gada vasara.
Grāmatnīca
Un jau uzcelta. Skats uz ēku no parka puses. Foto K. Oše 1963. gads.
Grāmatnīca
Skats uz grāmatnīcu nu jau Rīgas ielā 2010. gada vasarā. Foto J. Naumovs.

Grandioza un moderna – tā topošo ēku 1958. gada vasaras nogalē raksturoja uzrunātie garāmgājēji. Ēkas projekts paredzēja 22 dzīvokļus ar centrālo apkuri, vannas istabām, telefonu un radio. Nama apakšstāvs atvēlēts veikaliem.


Jaunās mājas būvdarbus veica Cēsu Celtniecības pārvalde. Brigadiera A. Pūces vadībā darbojās mūrnieki A. Stivrins, V. Pāpe, M. Zariņa, namdari V. Neza, I. Smirnovs u.c. Laikrakstā “Liesma” lasāms, ka “Visi smagie darba procesi šajā būvniecībā mehanizēti. Ar prāvo celtni, kura snuķis uzšaujas augstu gaisā, pēļu vieglumā ceļas lielās saliekamo betonu kravas.” Tomēr celtniecības darbi iekavējās un ēku ekspluatācijā nodeva gadu vēlāk, nekā bija plānots.


“Lai grāmata iet tautā!” aicināja raksts par ēkas pirmajā stāvā atvērto grāmatu veikalu un laikmeta garam atbilstoši aprakstīja grāmatnīcas atklāšanu: “4. novembrī mūsu pilsētā atvērās durvis vēl vienam jaunam un modernam veikalam – Valmieras grāmatnīcai. To, cik ļoti šis veikals bija gaidīts, pierādīja lielā sirsnība, veikalu atklājot. Pēc veikala vadītājas biedrenes E. Kurzemnieces īsas uzrunas Valmieras iedzīvotājus ar jauno veikalu apsveica Latvijas Komunistiskās partijas Valmieras rajona komitejas sekretārs biedrs Jonāns. Daudz skaistu rudens ziedu, sirsnīgu apsveikumu un labu vēlējumu šajā dienā saņēma grāmatnīcas kolektīvs.”


Jāteic, ka ēkas pirmajā stāvā grāmatnīca darbojusies visus sešdesmit gadus un tajā iepērkas jau vismaz trešā lasītāju paaudze. Blakusesošajās telpās, kurās pašlaik atrodas veikals “Drogas”, savulaik bijis gan patērētāju biedrības maizes veikals, gan audumu un juvelierizstrādājumu veikali.

Arhitektes Zandas Lapsas komentārs:
Grandioza un klasiska – ēka Rīgas ielā 20 laikā gaitā nav mazinājusi savu estētisko pievilcību un nozīmi ielas kopējā tēla veidošanā. Ēkas fasāde veidota ļoti lakoniska, akcentējot Rīgas un Georga Apiņa ielu krustojumu. Šāda fasādes kompozīcija skaidri ļauj nolasīt, kura ēkas daļa ir paredzēta privātai, kura publiskajai funkcijai. Grāmatnīca šajā ēkā nu jau ir kļuvusi par tās neatņemamu sastāvdaļu, tāpēc ļoti ceru, ka vismaz vēl 60 gadus grāmatnīca atradīsies tieši šajās telpās.

Pievienots: 09.10.2020.

Sagatavoja: Ingrīda Zīriņa

Daudzstāvu ēka

Ēka
Flīzētājs Alfrēds Kāpostiņš, namdaris Jānis Blumbergs un betonētājs Mihails Aleksejevs pozē pie topošās dzīvojamās mājas Gaļas kombināta strādniekiem (laikraksts “Liesma”, 13.08.1960.).
Ēka
Skats uz Ļeņina ielu 1963. gada ziemā.
Ēka
Skats uz pilsētas centra apbūvi 2011. gada vasarā.

Pirms sešdesmit gadiem ekspluatācijā nodeva trīsstāvu dzīvojamo ēku Ļeņina un Rīgas (tagad: Rīgas un Cēsu) ielas stūrī. Pašā Valmieras centrā, iepretim Ļeņina piemineklim. Piecdesmito gadu beigās pilsētā valdīja rosība – tika celtas ēkas, aizpildot kara un ugunsgrēka radīto tukšumu. Turklāt dzīvokļi bija nepieciešami strādniekiem, kuri darbojās pilsētas rūpnīcās. Arī šo namu cēla Gaļas kombināta strādniekiem.

Laikraksts “Liesma” 1960. gada 13. augustā vēstīja, ka 43. Valmieras celtniecības pārvaldes celtnieku kolektīvs ”lielisku velti Celtnieku dienā dāvina Gaļas kombināta strādniekiem [..]. Tieši šodien viņiem paredzētajā ēkā tiek pilnīgi pabeigta 1. sekcijas iekšējā apdare. Paies dažas dienas, un jaunajos dzīvokļos varēs iekārtoties 8 laimīgas ģimenes.”

Ēka pilsētas centrā mainījusi savu sākotnējo izskatu, apmetumam nosedzot mājas balto ķieģeļu stāvu. Mainījušies arī tās iemītnieki. Pirmajā stāvā vairs nav dzīvokļi, bet gan veikali, frizētava un skaistumkopšanas salons.

Arhitektes Zandas Lapsas komentārs:
Šādas vizuālās pārmaiņas ēkai ir piešķīris Valmieras arhitekts Ainars Markvarts, kura stils, krāsu izvēle un materialitāte parādās arī vairākās citās ēkās pilsētā. Arhitekta devums Valmierai ir nozīmīgs, tas iezīmē pilsētas centra raksturu, laikam atbilstošas arhitektūras tendences, tajā pašā laikā akcentējot arhitektam raksturīgo stilu, rokrakstu.

Šī ēka atrodas ļoti nozīmīgā vietā – krustojumā pie centrālā rotācijas apļa, tāpēc ēkas forma, augstums un proporcijas ir ietekmējušas visas tālākās ielas apbūves raksturu un vizuālo izskatu pilsētas centra teritorijā.

Pievienots: 16.10.2020.
Sagatavoja: Ingrīda Zīriņa

 

Gaujas krastā

Ūdens tornis
“Valmieras pilsētas jaunā ūdens rezervuāra ēka” – tā lasāms zem foto, kurš publicēts tolaik populārajā žurnālā “Nedēļa”, Nr. 46 (1925).
Ūdens tornis
Skats uz ūdenstorni kādreizējā Aleksandra ielā Nr. 1. Foto trīsdesmito gadu sākums.
Ūdens tornis
Skats uz pilsētas ūdenstorni un Sv. Sīmaņa baznīcu 1949. gada vasarā. Foto J. Oše.
Ūdens tornis
Skats uz ūdenstorni 2016. gada pavasarī. Foto I. Bērziņa.

Staltā sarkano ķieģeļu ēka iepretim Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcai celta pilsētas ūdensvada vajadzībām. Laikā no 1921. līdz 1923. gadam uzceltais modernais ūdenstornis atradās Aleksandra ielā 1 (vēlāk to pārdēvēja par Krišjāņa Valdemāra ielu).

Ūdenstorņa mehāniskās iekārtas ūdeni sūknēja tieši no upes. 1936. gadā torni paaugstināja par 4 metriem, vienlaikus nomainot veco ūdens rezervuāru ar 2 jauniem. Palielinot spiedienu ūdensvadā, tas varēja nodrošināt katru valmierieti ar 80 litriem ūdens dienā.

Pieaugot tūristu skaitam, trīsdesmitajos gados tornim ierīkoja platformu, no kuras par 50 santīmiem varēja skatīt krāšņākos Valmieras un tuvējās apkārtnes skatus.

Pēc II Pasaules kara līdz pat 80. gadu beigām ēkas trijos apakšējos stāvos dienesta dzīvokļos dzīvoja bijušie un esošie inženiertehniskie darbinieki. 1988. gada 18. novembrī virs ūdenstorņa svinīgi pacēla sarkanbaltsarkano Latvijas karogu. Un arī mūsdienās te plīvo karogs.

Arhitektes Zandas Lapsas komentārs:

Ūdens tornis – zīmīgs pilsētas identitāti veidojošs arhitektonisks piemineklis. Ēka ar saviem vēsturiskiem stāstiem – zināmi fakti, ka baznīcai nav paticis, ka tornis uzbūvēts uz tai piederošās zemes. Lai arī tornis atrodas pārāk tuvu baznīcas ēkai, tas glīti ieskauts lielajos kokos un mūsdienās jau ir gluži ierasta vide.

Rūpīgāk pavērojot torņa fasādi, lieliski var redzēt atšķirīgos ķieģeļus augšējā stāvā – kas arī apliecina faktu, ka pēdējais stāvs ir uzbūvēts vēlāk. Šodien ūdens tornis tiek izmantots vien retu reizi, kad mākslinieki vēlas eksponēt savus mākslas darbus. Ēkai ir milzu potenciāls savas formas, vēstures un lokācijas dēļ, tādēļ savu “īsto iznācienu” tā vēl gaida.

Skolas ēka

Vinda
Valmieras Sieviešu ģimnāzijas ēka 1909. gads. Iespiedis un izdevis H. Treijs, Valmierā.
Vinda
Rīgas ielas pretējā pusē ņēma smiltis ģimnāzijas un tuvējo māju celtniecībai. Padomju laikā vietu padziļināja, izveidojot slidotavu. Atklātni izdevis un iespie-dis H. Treijs, Valmierā. 1913. gads.
Vinda
Valmieras 1. pamatskola.

Divdesmitā gadsimta sākumā Valmierā darbojās vairākas skolas. To vidū arī četrklasīgā meiteņu skola, kas atradās uz Bastiones ielas — pilsētas centrā, iepretim toreizējam cietumam. Skolas telpas bija šauras un higiēnas prasībām nepiemērotas. Tādēļ pilsēta nolēma celt jaunu izglītības iestādi: sieviešu ģimnāziju. Par ģimnāzijas direktori ievēlēja Martu Dauguli (1880-1966). Ēku iesvētīja 1908. gada 7. septembrī un tās divos stāvos ierīkoja astoņas mācību klases.
Pirmā pasaules kara laikā mācību darbs turpinājās. 1918. gadā ēkā atvēra liceju, bet 1919. gada 21. janvārī to pārveidoja par 1. pamatskolu.
No 1947. gada ēkā atradās Valmieras 2. vidusskola, bet ar 1990. gadu – Valmieras 1. vidusskola. 1997. gadā tā pārtapa par Valmieras sākumskolu un no 2004. līdz 2010. gadam ēkā atradās Valmieras pamatskola. Tagad Rīgas ielā 42 mājvietu radis Valmieras Jaunatnes centrs „Vinda”.

Arhitektes Zandas Lapsas komentārs:
Historismam piederīgās sarkano ķieģeļu ēkas galvenajā fasādē jaušama renesanses formu ietekme. Tai ir simetriski veidota galvenā fasāde, izceļot rizalītu (uz priekšu izvirzītu ēkas daļa visā tā augstumā), kur plānojumā atrodas aktu zāle ar lie-liem logiem un pusaploces pārsedzi.
Interjerā saglabājušās dažas oriģinālās detaļas: vestibila kolonāde, durvis, griestu dekori u.c.

Pilsētas centrā

Pilsētas centrā
Skats uz Valmieras centra apbūvi un toreizējo Ļeņina ielu 1960. gada vasarā.
Pilsētas centrā
Jaunceltne uz Ļeņina un Vintēna ielas stūra vēl tikai top. Tās ārējā apdarē izmantoti baltie silikāta ķieģeļi. 1963. gada pavasaris. Foto K. Oše.
Pilsētas centrā
1964. gada 1. maijs. VSŠR darbinieku kolonna pie Ļeņina ielas 16. ēkas (pa kreisi).
Pilsētas centrā
Vēl pirms renovācijas. 2011. gads. Foto J. Naumovs.

Ēkas, kas Valmieras centrā tapa pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, pilsētai piešķīra jaunus vaibstus. Apakšstāvā iekārtotā frizētava un aptieka, ēku Ļeņina ielā 16 (tagad: Rīgas ielā), atšķīra no citām celtnēm uz pilsētas galvenās satiksmes maģistrāles.
Valmieriešus īpaši priecēja jaunā aptieka. Salīdzinot ar Veco aptieku, kas atradās pilsdrupās, tā bija gaiša un moderna, apsildīta ar centrālapkuri. Aptiekā bija izvietotas telpas zāļu gatavošanai un uzglabāšanai. Daudzus gadus 80. aptieka jeb “Centra aptieka”, kā to iesauca valmierieši, darbojās kā diennakts dežūraptieka.
Pāršķirstot ēkas tehnisko dokumentāciju, redzams, ka sākumā bija paredzēts celt lielāku ēku. Arhitektes Maijas Pumpuras izstrādātais projekts paredzēja ēku ar četriem stāviem un 56 dzīvokļiem. Mainot projektu, tapa ēka ar 24 dzīvokļiem.
1964. gada jūnijā, kad ēku pieņēma ekspluatācijā, komisija ierosināja “uzlabot ietvju plānojumu Ļeņina ielas pusē un apzaļumot apkārtni.”

Arhitektes Zandas Lapsas komentārs:
Ļoti interesants stāsts par plānoto un realizēto. Mūsdienās šī ēka ataino tipisko padomju laiku apbūvi, kur pirmais stāvs paredzēts publiskai funkcijai, bet augšējie stāvi — dzīvokļiem. Ēka salīdzinoši nesen (2014) ir renovēta, ar mērķi ne tikai uzlabot ēkas vizuālo izskatu, bet, galvenokārt, paaugstināt energoefektivitāti. Ēka ir ieguvusi jaunu “tērpu” — tā mierīgi un askētiski iekļaujas esošajā vidē.

Kafejnīca "Sports"

KAFEJNĪCA “SPORTS”.
Kafejnīca „Sports”, 1967. gads.
KAFEJNĪCA “SPORTS”.
Rīgas ielas apbūve ap 1913. gadu. Redzama sieviešu ģimnāzija un pa labi – daļa no Sv. Radoņežas Sergija pareizticīgo draudzes kapsētas. Priekšplānā vieta, kur ņemtas smiltis, ģimnāzijas un tuvējo māju celtniecībai.
KAFEJNĪCA “SPORTS”.
Skats uz pilsētas slidotavu 2011. gadā. Pa labi, bijušās kafejnīcas “Sports” telpās ierīkots veikals “Pils matrači”, vēlāk darbu uzsāk aktīvā tūrisma centra “Eži” veikals un velonoma.

Līdzās pilsētas slidotavai 1966. gada nogalē atvēra kafejnīcu ar fiziskajām aktivitātēm atbilstošu nosaukumu “Sports”. Blakus tai atradās telpas ģērbtuvei, slidu un inventāra nomai. Ikdienā gan valmierieši kafejnīcu dēvēja par “Mironīti”, jo ēka uzcelta Sv. Radoņežas Sergija pareizticīgo draudzes kapsētas malā.
“Sports” jeb “Mironītis” bija populāra vieta svētku banketiem un dažādu uzņēmumu tematiskajiem vakariem. Vallija Ķīkule atminas, ka pa dienu kafejnīcā bieži viesi bija skolēni un skolotāji no tuvējām skolām: 11 varoņu komjauniešu vidusskolas jeb varoņskolas un pretim esošās 2. vidusskolas. “Mironītī“ varēja dabūt saldējuma kokteiļus un saldējuma bumbiņas. No ēdieniem iecienītākais bija „Antrekots”.


Rakstnieks Miervaldis Birze stāstā “Rozā zilonis” attēlojis kafejnīcu. Stāsta varoņi Bērtulis Sineps un Annija Mežluika no Rūjienas ierodas Valmierā: “Pilsētā viņi apstājās pie zema stikla būra veca parka pamalē. – Diži koki, kā angļu parkā, – piezīmēja Bērtulis. – Te bijusi veca kapsēta… – nopūtās Annija. – Tādēļ tautā kafejnīcu sauc par “Mironīti”. [..] Stikla būra iekšpuse bija spodra un kārtīga. Galdi ar lakotas šķiedras virsu. Ērti sēdekļi. Ledus skapis aiz bufetes tik liels, ka tajā iespējams noglabāt veselu vērsi. Pie sienas mūzikas automāti. Vienā pusē logi līdz grīdai lieli, bet otrā sienā pie griestiem kā cietumā.”


Arhitektes Zandas Lapsas komentārs:
Ēka eleganti un organiski “iesdēdināta” esošajā kontekstā, reljefā. No tās paveras labs skats, pārredzot visu skeitparka laukumu. Šobrīd ēka ir nedaudz nokalpojusi, tai nepieciešama tehnoloģiska un estētiska modernizācija.


Blakus esošo skeitparka laukumu sagaida būtiskas pārmaiņas. Ir izstrādāts projekts, un drīz sāksies tā realizācija. Skeitparku pielāgos dažādu aktīvo un ekstrēmo sporta veidu cienītājiem. Tajā paredzēts izveidot betonētu skeitparku un asfaltētu velotrasi, arī strītbola laukumu un bērnu rotaļu elementus. Šis projekts tapis, pateicoties Latvijas valsts mežu dāvinājumam. Tā būs skaista dāvana visiem Valmieras iedzīvotājiem un viesiem.

Apaļš, ar lieliem logiem

Apaļais veikals
Veikals – paviljons. 1967. gads.
Apaļais veikals
Jaunais veikals. Dz. Pērkona foto. “Liesma”, Nr. 6, 1963.

Veikalu, ko valmierieši dēvē par “Apaļo veikalu” atklāja 1962. gada Vecgada vakarā. Laikraksts “Liesma” rakstīja, ka jaunais pārtikas veikals ir apaļš, ar lieliem logiem. Jau pirmajās dienās tas apkalpojis simtiem pircēju. Nelielo rakstiņu papildināja fotogrāfija ar veikala tirdzniecības zālē izvietotajām precēm.
Valmieras patērētāju biedrības veikals šajās telpās darbojās vairāk nekā 40 gadus. Vēlāk telpās iekārtojās mazlietotās sadzīves tehnikas un elektronisko preču veikals. Bet 2012. gadā šajā vietā uzcēla veikalu “top!”, ko valmierieši sauc par “Apaļo topu”.

Arhitektes Zandas Lapsas komentārs:
Raksturojot trīs vārdos – forma seko funkcijai.
Mūsdienu tendences veikalu arhitektūrā ir ātrs būvniecības process ar tipveida risinājumiem, tādejādi radot konkrētā zīmola atpazīstamību.
Vietas unikalitāte veikalu tīklu izbūvē paliek vairāk sekundāra. Primāri ir nodrošināt nepieciešamos kvadrātmetrus tirdzniecības telpās, paredzēt ērtu un normatīviem atbilstošu piekļuvi un autostāvvietu skaitu. Ja salīdzina, kādas pārvērtības šī ēka ir piedzīvojusi, var secināt, ka lielie stiklojumi vairs nav svarīgi. Projektējot telpas veikalu tīklam, ir jāievēro vadlīnijas, tāpēc arhitektūras lidojums tiek zināmā veidā “ielikts rāmjos”. Šajā gadījumā jāpateicas arhitektam, ka vismaz minimāla vēsturiskā atsauce uz “Apaļo veikalu” ieejas mezgla risinājumā ir saglabāta.

Pievienots: 04.12.2020.

Sagatavoja: Ingrīda Zīriņa

 

Latio nams

Latio nams
Hermanis Piuss 1929. gada ziemā pie savas tirgotavas ieejas.
Latio nams
Rīgas un Dārza ielas krustojums. 1950. gadi.
Latio nams
Olga Niedre pie “The Shell Company of Latvija” benzīna uzpildes automāta.

Ēka Rīgas un Dārza ielu stūrī, kurā atrodas nekustamo īpašumu konsultantu birojs, celta 20. gadsimta sākumā no Kokmuižas cepļa ķieģeļiem. 1899. gadā Veides draudzes mācītājmuiža atraitnei Emmai Niedrei piešķīra mūža rentes tiesības zemei, uz kuras uzcēla divas dzīvojamās ēkas.


Vienā no namiem 1928. gadā jauktu preču tirgotavu atvēra Hermanis Piuss. Tajā pārdeva miltus, siļķes un dažādas koloniālpreces. 1930. gadā Valmieras pilsētas valde atļāva “ierīkot benzīna tanku Piusa un Niedras mājas sētā – Rīgas un Dārza ielas stūrī“. Sākotnēji nama iekšpagalmā, bet vēlāk uz Rīgas ielas varēja iegādāties ne vien SCHELL benzīnu, bet arī “dažādas auto, mašīnu un citas eļļas, petroleju”. Tur pieņēma arī pasūtījumus auto riepu un citu piederumu iegādei.


Pēc Otrā pasaules kara namā atradās Valmieras rajona sociālās nodrošināšanas nodaļa. Savukārt mūsdienās tajā atrodas “Latio vērtētāji & konsultanti Vidzemē” un valmierieši to iesaukuši par Latio namu.


Arhitektes Zandas Lapsas komentārs:
Š
ī ir ēka, kuras arhitektoniskās detaļas ir vērts apskatīt klātienē. Skatot vēsturiskās liecības, žēl, ka nav saglabājušies oriģinālie slēģi pie logiem. Tomēr ēkas lielākā vērtība – Kokmuižas cepļa sarkanais ķieģelis – ir saglabājies un pierāda šī materiāla spēju kalpot un arhitektoniski labi izskatīties arī pēc daudziem gadiem.
Ķieģeļu mūrējums ir apskates vērts – tas mūrēts, izmantojot anglisko divrindu mūrējuma tipu. Tajā viena rinda veidota no pilna izmēra ķieģeļiem, bet nākamā rinda – no pusķieģeļa. Uzmanību vērts pievērst arī ēkas stūra salaidumiem, savienojumiem ar zemi un jumtu, kā arī dekoratīvajam logu aiļu mūrējumam, kas mazliet atšķiras starp pirmo un otro stāvu.
Ēka kopumā ļoti veiksmīgi iekļaujas Rīgas ielas urbānajā kontekstā, respektējot gan mērogu, gan videi atbilstošu materialitāti, gan kopējo panorāmu. 

Noliktavai Stacijas ielā - 130!

Noliktava Stacijas ielā
Skats uz noliktavas ēku un Stacijas ielu. 20. gs. sākums.
Noliktava Stacijas ielā
Otrā pasaules kara laikā ēka necieta. 1967. gads.

Dzelzceļa stacijas laukuma malā redzama sena, no laukakmeņiem un sarkaniem ķieģeļiem mūrēta ēka. Virs galvenās ieejas – celšanas gads “1890.” Par ēkas pirmsākumiem zināms visai maz. Uzbūvēta uz Kauguru pagasta “Gaides” māju zemes.


Pa dzelzceļa līniju Rīga–Pleskava pārvadāja ne vien pasažierus, bet arī kravas: linus, graudus, koksni, petroleju un citas preces. Pārdesmit soļu gājienā no stacijas, preču uzglabāšanai tika uzcelta noliktava.


Nesenākā pagātnē šeit atradās mēbeļu salons, vēlāk auto detaļu veikals. Pērnā gada nogalē atvērts firmas “Gemoss” veikals, kura izbūves laikā ēkā iekārtota apkure un ventilācija, veikta iekšējā apdare.

 
Arhitektes Zandas Lapsas komentārs:
Ēka pakāpeniski mainās, pielāgojoties mūsdienu prasībām un funkcijām. Tajā pašā laikā tā kalpo par vietzīmi — liecina par senatnīgumu un kvalitāti, kas, ejot cauri vairākiem gadu desmitiem, paliek nemainīgas un īpašas. Ēka ir būtiska sastāvdaļa no visa Stacijas laukuma rakstura — tās forma, apjoms, materialitāte ir īpaši respektējamas. Ļoti ceru, ka tuvā nākotnē visa šī teritorija turpinās attīstīties un pilnveidoties, saglabājot savu unikalitāti un identitāti.

Pievienots: 08.01.2021.

Sagatavoja: Ingrīda Zīriņa

Gauja kalnā

Dzimtsarakstu nodaļa
Skats uz noliktavas ēku un Stacijas ielu. 20. gs. sākums.
Dzimtsarakstu nodaļa
Ēkas otrā stāvā pēc projekta bija paredzēta Valmieras novadpētniecības muzeja izstāžu zāle. Foto J. Naumovs. 1989. gads.

Ēku, kurā tik daudzi valmierieši viens otram teikuši “jā” vārdu, atklāja 1975. gadā. Laikraksts “Liesma” aprakstījis, kā sestdien, 12. aprīlī svinīgi atvēra rajona civilstāvokļa aktu reģistrācijas nodaļas jaunās telpas: Rajona izpildu komitejas priekšsēdētājs Jānis Dundurs pateicās arhitektiem, projektētājiem, celtniekiem, māksliniekiem, visiem, kas veidojuši šo skaisto un savdabīgo ēku. Tad pārgrieza tradicionālo lentu.


Civilstāvokļa aktu reģistrācijas grāmatā kā pirmos ierakstīja mazos valmieriešus Anželiku Krūmiņu un Robertu Jēgeru. Notika arī pirmā laulības reģistrācija. Kopēju dzīves ceļu uzsāka Rīgas Politehniskā institūta studenti Anna Kebalo un Rūdolfs Robežnieks.

 
Darbi pie ēkas tapšanas iesākās dažus gadus iepriekš. Ģenerālplānu topošajām puķu veikala un Preses apvienības aģentūras ēkai izstrādāja jau 1971. gadā. Celtniecības darbi ievilkās, un objekta nodošanas datumu vairākkārt nācās pagarināt.

Arhitektes Zandas Lapsas komentārs:
Skaista un arhitektoniski interesanta ēka, kas veiksmīgi iekļaujas daudzstāvu daudzdzīvokļu ēku kontekstā. Ēka, kas uz kopējā fona atšķiras ar savu interesanto formu, nevis krāsu tonalitāti.


Manuprāt, ļoti veiksmīgi veidots plānojums, lai šo ēku izmantotu tirdzniecības funkciju nodrošināšanai. Lielie logi skaidri norāda uz ēkas priekšējo fasādi un aicina pircējus doties iekšā ēkā. Dzimtsarakstu nodaļas telpas, manuprāt, ir ļoti veiksmīgi pielāgotas funkcijas nodrošināšanai, respektējot iespēju robežas, tomēr pieejamības ērtums nav no tiem veiksmīgākajiem.

Pievienots: 05.02.2021.

Sagatavoja: Ingrīda Zīriņa

 

Universālveikals, ko gaidīja ar nepacietību

Universālveikals
Jaunā Valmieras patērētāju biedrības universālveikala iekšskats, 1965. gads.
Universālveikals
Skats uz universālveikalu 1992. gadā. Fotogrāfs J. Naumovs.
Universālveikals
Ieeja Valmieras jaunajā universālveikalā. Žurnāls “Zvaigzne”, 1965. gads, Nr. 14.
Universālveikals
Pēdējie darbi ēdināšanas kompleksa celtniecībā. Žurnāls “Zvaigzne”, 1965. gads, Nr. 14.

Ikdienā, mērojot ceļu gar tirdzniecības centru “Valleta,” no atmiņas jau sen pagaisis agrākā universālveikala “Valmiera” veidols. Veikala atklāšanu 1965. gada martā aprakstīja laikraksts “Liesma.” “Šo dienu valmierieši gaidīja ar nepacietību. Un ne tikai valmierieši vien. Par to liecināja simtiem un tūkstošiem pircēju, kas jau pirmajās dienās apmeklēja pilsētas jauno universālveikalu.”

 
Universālveikala ēku projektēja arhitekti V. Samtiņa, J. Rauziņš, E. Vecumnieks. Noformējumā un apdarē izmantoja stikla plastiku, krāsaino cementu. Vairāk nekā 2300 kvadrātmetrus plašās tirdzniecības telpas bija sadalītas pa preču grupām. Pirmajā stāvā atradās trikotāžas izstrādājumi, galantērija, rotaļlietas un kultūrpreces – televizori, radioaparāti, foto piederumi. Otrais stāvs bija atvēlēts apaviem, apģērbiem un audumiem, galvas segām. Tur atradās arī neliela kafejnīca, apmeklētājiem piedāvājot kafiju, augļu sulas, maizītes, cepumus un kūkas. Savukārt trešajā stāvā atradās kantoris, noliktavas un atpūtas telpas pārdevējiem. Ēkas kreisajā spārnā atvēra restorānu, ēdnīcu, kafejnīcu un kulinārijas veikalu.

Arhitektes Zandas Lapsas komentārs:
Pilsētas galerijas „Valleta” būvniecība tika uzsākta 2007. gada janvārī. Kopējā „Valletas” platība ir vairāk nekā 16 000 m2, no tiem tirdzniecībai atvēlēti 9 000 m2. Būvniecības darbus veica SIA „Merks,” bet Galerijas arhitektūru un dizainu izstrādāja SIA „AMB International Architects & Designers.”
Par faktu, ka jaunā tirdzniecības vieta būvēta uz esošas konstrukcijas, liecina dažādu līmeņu savienojumi. Savukārt par pārējām vēsturiskajām liecībām – telpas klusē. Gan no iekšpuses, gan ārpuses skaidri redzams, ka uzsvars likts uz funkcionalitāti.
Kopš pilsētas galerijas “Valleta” atvēršanas ir pagājuši 14 gadu. Pa šo laiku, un it īpaši pēdējā gada laikā, ir mainījušās daudz un dažādas sabiedrības ieradumu tendences. Arī patērētāju sabiedrība savas pamatvērtības pārvērtē. Jācer, ka šo tendenču izmaiņas tuvā nākotnē atspoguļosies arī kvalitatīvā arhitektūrā.

Scroll to Top