Senāk, kad nebija traktoru, cilvēka palīgs daudzos smagos darbos bija . To iejūdza un uzara laukus. Pēc uzaršanas zemi līdzināja ar . Graudus iebēra un, ejot pār lauku, ar roku vienmērīgi tos izsēja.
Kad labība izauga un vārpās nogatavojās graudi, saimes ļaudis ar mazo grābeklīti un vai labību nopļāva. Labību sasēja . No kūlīšiem sacēla statiņus . Labība stāvēja uz lauka statiņos, žuva saulē un vējā, reizēm mirka lietū un atkal žuva. Graudi vārpās turpināja nobriest, līdz to krāva un veda uz riju. Rijā pabeidza labības žāvēšanu.
Uz rijas klona grīdas vārpas izkūla ar . Graudi izbira uz klona, bet izkultos salmus sagrāba ar lielo rijas . Graudos bija daudz sēnalu – nezāļu sēklu, sīku graudu, akotu un salmu. Rijas durvīs iekāra – sarvi un ar lielu svieda tajā graudus. Smagie, lielie graudi nobira tuvumā, bet sēnalas vējš aizpūta tālāk. Tā graudus izvētīja. Tīros graudus saberza miltos , vai vēlāk .
No miltiem gatavoja maizes mīklu. Mīklu mīcīja un raudzēja . No izraudzētas mīklas veidoja kukulīšus. Kukulīšus lika uz , apakšā paliekot kļavas lapas, un tad iešāva izkurinātā . No abras ar iztīrīja mīklas pārpalikumus. Tos savēla nelielā kukulītī, ielika miltu tīnē un kā mīklas ieraugu glabāja līdz nākošajai maizes cepšanas reizei. Ar sēnalām parasti baroja mājdzīvniekus. Taču, ja labības bija maz, tad cilvēki cepa maizi arī no sēnalām.
