Kopš 1966. gada Valmieras muzejā glabājas riņķīšu bruņu krekls, kas pie mums nonācis no Kocēnu ciema “Cīrulīšiem”. Tā izcelsme,iespējams, meklējama Kurzemes jūrmalā pie Pāvilostas. Precīzu atraduma vietu un krekla izcelsmi nav iespējams noteikt. Latvijas teritorijā bruņojumā šādus kreklus pēc 16. gs. vairs neizmantoja. Teicamā saglabātības pakāpe liek apšaubīt tā senumu. Atsevišķi pētnieki un kreklu rekonstruktori uzskata, ka šādus kreklus Kaukāza reģionā izmantoja pat vēl 19. gs., tādēļ, iespējams, tas nonācis Latvijā kā suvenīrs.
Valmieras muzeja bruņu krekla riņķīši ir neplacināti, – diametrs 12-12,5 mm, stieples diametrs ap 1,5 mm. Riņķīšu izmērs un kniedējums liek domāt, ka krekls ir meistarīgs atdarinājums, iespējams – autentisks darinājums.
Riņķīšu bruņasir savienotas un sakniedētas dzelzs stieples riņķīšu pinums, kas aizsargā dažādas ķermeņa daļas no cirtieniem, dūrieniem un bultu ievainojumiem. Izmantotas kā galvenais aizsardzības bruņojums kopš mūsu ēras sākuma Romas impērijā, līdz ugunsieroču izplatībai 16. gs., dažviet Eiropā lietoja pat līdz 18. gs. Baltijas reģiona bruņojumā ienāca gan no Rietumiem, gan Austrumiem, izmantotas jau 12. gadsimtā, nēsāja virs bieza ķermeņa polsterējuma. Parasti lietoja kopā ar citiem bruņu veidiem, kā plāksnīšu bruņas 13.-14. gadsimtā vai dažādu plākšņu bruņu elementu sastiprināšanai 15.-16. gs.Riņķīšu bruņu fragmenti atrasti vairākās Latvijas viduslaiku mūra pilīs, bet Valmierā pagaidām nē. Parasti zemes slāņos atrodami tikai nelieli bruņu fragmenti, kas lielākoties ir stipri sarūsējuši. Labāka saglabātības pakāpe ir dažām bronzas dekoratīvajām apģērba daļām Cēsu pils arheoloģiskajā materiālā.Lai pateiktu, kad konkrēti riņķīši lietoti, ir jāspēj precīzi datēt ķēdīšu pinuma fragmentus. Bruņu krekla izgatavošanas metodi noteiktā reģionā var vispārināt, ja izdodas pierādīt vairāku viena reģiona paraugu autentiskumu.
Izstāde
