Sākums » Vidzemes tautas tērps » Limbažu novads

Limbažu novads

Umurga

Izmantotā literatūra un avoti:

  • Latviešu tautas tērpi. – 1.sēj. Vidzeme. – Rīga: Jāņa sēta, 1995. – 319 lpp.
  • Rasas Ozoliņas aušanas darbnīca „Rūja“ IK – fotogrāfijas no arhīva
  • Bilde no Limbažu muzeja arhīva

UMURGA

Vēstures avotos par Umurgas aprīņķī valkāta tautas tērpa brunčiem liecina Limbažu muzeja fondos esošais auduma paraugs, ko audusi Umurgas pagasta Paukās kādreiz dzīvojusī Anna Kandere (mir.1966.gadā).
Ievērojot Rietumvidzemes tautas tērpu darināšanas vadlīnijas, Umurgas kultūras nama vidējās paaudzes deju kolektīvs „Agrumu“ sadarbībā ar Rasas Ozoliņas aušanas darbnīcu „Rūja“ ir izveidojis jaunrades tērpu gan sievām, gan vīriem.

Limbaži

Izmantotā literatūra un avoti:

  • Latviešu tautas tērpi. – 1.sēj. Vidzeme. – Rīga: Jāņa sēta, 1995. – 319 lpp.
  • Maruta Grasmane. Latviešu tautas tērpi. Raksti. Izšūšana. – Senā klēts, Otrais papildinātais izdevums, 2013. – 295 lpp.
  • Rasas Ozoliņas aušanas darbnīca „Rūja“ IK – bildes no arhīva
  • Bildes no izstādes „Mana tautastērpa ceļš“ Valmieras muzejā 2017. gadā
  • Bilde no Limbažu muzeja arhīva

RIETUMVIDZEME

SIEVIETES

KREKLI. Tie ir tādi paši kā Ziemeļvidzemē – tunikveida krekli ar virsū šūtiem uzplečiem. Retāk sastopami tunikveida krekli ar iekšā šūtiem uzplečiem. Neliels rotājums balto darbu tehnikās atrodas apkakles galos, dūrgalos vai aprocēs un uzplečos. Izplatītākais rotājums bija vienvirziena izvilkuma josliņa uz apkakles priekšmalām. Rietumvidzemei raksturīgāki ir krekli ar vaļējiem dūrgaliem. Zem jakas bieži vilka tā saucamo uzkrekliņu.
BRUNČI. Izteiksmīga svītrojuma, retāk rūtojumu brunči veido galveno tērpu akcentu.
JAKAS. ŅIEBURI. Tām ir liels kakla izgriezums, un to garums sniedzas pāri viduklim. Šūtas no vienkrāsaina auduma brunčiem pieskaņotā krāsā. Rietumvidzemē vairāk bija iecienītas jakas nekā ņieburi. Kā jaku, tā ņieburu piegriezumā plaši izmantoja tā saucamos mudurus, kas mugurpusē veidoja viļņotas krokas un labi izcēla auguma līnijas. Kā dekoratīvs akcents jostas līnijas uzsvēršanai mugurpusē tika izmantotas rindotas, ar sarkanu, retāk zilu audumu izoderētas „austiņas“.
VILLAINE. Tērpu attīstību ietekmē Rīga kā amatniecības un tirdzniecības centrs. Tāpēc Rietumvidzemē ieviešas pirkti apģērba gabali, īpaši lakati, kas nomaina baltās villaines. Pirktos lakatus izmanto dažādi – gan sedz uz pleciem, gan ieklāj palielajā jakas kakla izgriezumā. Vēsā laikā izmanto tumšas vienkrāsas villaines vai kučas.
GALVASSEGAS. Rietumvidzemes ziemeļu daļā dažreiz meitas sien matauklas. Rīgas apkārtnē ir saglabājies šaurs melns samta sienamais vainags ar zīlīšu izšuvumu un daudzām šaurām lentēm aizmugurē.
Sievas liek galvā torņa cepures, kuras vienmēr apsien ar zīda lakatu.
PRIEKŠAUTI. Pie goda tērpiem mēdz likt grezni izšūtus priekšautus, galvenokārt, Rīgas apkaimē.
JOSTAS. Austo jostu valkāšana Rietumvidzemes novadā nebija cieņā. Jostu vietā mēdza siet izšūtus priekšautus.

VĪRIEŠI

Rietuvidzemē ģērbās pārsvarā garos vai īsa piegriezuma svārkos un īsās – līdz ceļiem – biksēs. 19.gs.2.pusē garie svārki vairs nebija cieņā.

Materiālus apkopoja un sagatavoja Inga Geduševa.

Vidriži

Izmantotā literatūra un avoti:

  • Latviešu tautas tērpi. – 1.sēj. Vidzeme. – Rīga: Jāņa sēta, 1995. – 319 lpp.
  • Maruta Grasmane. Latviešu tautas tērpi. Raksti. Izšūšana. – Senā klēts, Otrais papildinātais izdevums, 2013. – 295 lpp.

VIDRIŽI (Rietumvidzeme)

SIEVIETES

KREKLI. Tie ir tādi paši kā Ziemeļvidzemē – tunikveida krekli ar virsū šūtiem uzplečiem. Retāk sastopami tunikveida krekli ar iekšā šūtiem uzplečiem. Neliels rotājums balto darbu tehnikās atrodas apkakles galos, dūrgalos vai aprocēs un uzplečos. Izplatītākais rotājums bija vienvirziena izvilkuma josliņa uz apkakles priekšmalām. Rietumvidzemei raksturīgāki ir krekli ar vaļējiem dūrgaliem. Zem jakas bieži vilka tā saucamo uzkrekliņu.
BRUNČI. Izteiksmīga svītrojuma, retāk rūtojumu brunči veido galveno tērpu akcentu.
JAKAS. ŅIEBURI. Tām ir liels kakla izgriezums, un to garums sniedzas pāri viduklim. Šūtas no vienkrāsaina auduma brunčiem pieskaņotā krāsā. Rietumvidzemē vairāk bija iecienītas jakas nekā ņieburi. Kā jaku tā ņieburu piegriezumā plaši izmantoja tā saucamos mudurus, kas mugurpusē veidoja viļņotas krokas un labi izcēla auguma līnijas. Kā dekoratīvs akcents jostas līnijas uzsvēršanai mugurpusē tika izmantotas rindotas, ar sarkanu, retāk zilu audumu izoderētas „austiņas“.
VILLAINE. Tērpu attīstību ietekmē Rīga kā amatniecības un tirdzniecības centrs. Tāpēc Rietumvidzemē ieviešas pirkti apģērba gabali, īpaši lakati, kas nomaina baltās villaines. Pirktos lakatus izmanto dažādi – gan sedz uz pleciem, gan ieklāj palielajā jakas kakla izgriezumā. Vēsā laikā izmanto tumšas vienkrāsas villaines vai kučas.
GALVASSEGAS. Rietumvidzemes ziemeļu daļā dažreiz meitas sien matauklas. Rīgas apkārtnē ir saglabājies šaurs melns samta sienamais vainags ar zīlīšu izšuvumu un daudzām šaurām lentēm aizmugurē.
Sievas liek galvā torņa cepures, kuras vienmēr apsien ar zīda lakatu.
PRIEKŠAUTI. Pie goda tērpiem mēdz likt grezni izšūtus priekšautus, galvenokārt, Rīgas apkaimē.
JOSTAS. Austo jostu valkāšana Rietumvidzemes novadā nebija cieņā. Jostu vietā mēdza siet izšūtus priekšautus.

VĪRIEŠI

Rietuvidzemē ģērbās pārsvarā garos vai īsa piegriezuma svārkos un īsās – līdz ceļiem – biksēs. 19.gs.2.pusē garie svārki vairs nebija cieņā.

SIEVAS TĒRPS. Vidriži. 19.gs.v.
104-106/56-57
BRUNČI. Vidriži. 19.gs.2.p. Atdarinājums. Vilnas vienkārtnis (1 cm – 16 v). Raports 7×7,5 cm. Jostas vietā ieloces. CVVM 185 850/1.
107/57
BRUNČI. Vidriži. 19.gs.2.p. Atdarinājums. Vilnas vienkārtnis (1 cm – 12 v). Raports 7×13,5 cm. Jostas vietā savilkti. CVVM 181 510/1.
108/57
JAKA. Vidriži. 19.gs.2.p. Vilnas flaneļa audums. Pusvilnas odere linu velkos. Priekšpusē un piedurkņu galos aizdare ar āķiem. CVVM 7742.
111/58
SIEVAS TORŅA CEPURE. Rietumvidzeme.
MG215

Skulte

Izmantotā literatūra un avoti:

  • Latviešu tautas tērpi. – 1.sēj. Vidzeme. – Rīga: Jāņa sēta, 1995. – 319 lpp.

SKULTE (Rietumvidzeme)

KREKLS. Tunikveida piegriezums ar virsū uzšūtiem uzplečiem un nelielu balto izšuvumu uz apkakles un aprocēm.
BRUNČI. Ar izteiksmīgu svītrojumu, retāk ar rūtojumu, veido galveno tērpa akcentu.
ŅIEBURS. JAKA. Tām ir liels kakla izgriezums, un to garums sniedzas pāri viduklim.
JOSTAS. Tās ir austas ziedainas un rakstainas.
PRIEKŠAUTI. Pie goda tērpiem mēdz likt grezni izšūtus priekšAutus, galvenokārt, Rīgas apkaimē.
VILLAINES. Tērpu attīstību ietekmē Rīga kā amatniecības un tirdzniecības centrs. Tāpēc Rietumvidzemē ieviešas pirkti apģērba gabali, īpaši lakati, kas nomaina baltās villaines. Pirktos lakatus izmanto dažādi – gan sedz uz pleciem, gan ieklāj palielajā jakas kakla izgriezumā. Vēsā laikā izmanto tumšas vienkrāsas villaines vai kučas.
GALVASSEGAS. Rietumvidzemes ziemeļu daļā dažreiz meitas sien matauklas. Rīgas apkārtnē ir saglabājies šaurs melns samta sienamais vainags ar zīlīšu izšuvumu un daudzām šaurām lentēm aimugurē.
Sievas liek galvā torņa cepures, kuras vienmēr apsien ar zīda lakatu.

Materiālus apkopoja un sagatavoja Inga Geduševa.

Lāde

Izmantotā literatūra un avoti:

  • Bilde no Limbažu muzeja arhīva
  • Bildes no Limbažu audējas Māras Eglītes tērpu demonstrējuma.

RIETUMVIDZEME

SIEVIETES

KREKLI. Tie ir tādi paši kā Ziemeļvidzemē – tunikveida krekli ar virsū šūtiem uzplečiem. Retāk sastopami tunikveida krekli ar iekšā šūtiem uzplečiem. Neliels rotājums balto darbu tehnikās atrodas apkakles galos, dūrgalos vai aprocēs un uzplečos. Izplatītākais rotājums bija vienvirziena izvilkuma josliņa uz apkakles priekšmalām. Rietumvidzemei raksturīgāki ir krekli ar vaļējiem dūrgaliem. Zem jakas bieži vilka tā saucamo uzkrekliņu.
BRUNČI. Izteiksmīga svītrojuma, retāk rūtojumu brunči veido galveno tērpu akcentu.
JAKAS. ŅIEBURI. Tām ir liels kakla izgriezums, un to garums sniedzas pāri viduklim. Šūtas no vienkrāsaina auduma brunčiem pieskaņotā krāsā. Rietumvidzemē vairāk bija iecienītas jakas nekā ņieburi. Kā jaku, tā ņieburu piegriezumā plaši izmantoja tā saucamos mudurus, kas mugurpusē veidoja viļņotas krokas un labi izcēla auguma līnijas. Kā dekoratīvs akcents jostas līnijas uzsvēršanai mugurpusē tika izmantotas rindotas, ar sarkanu, retāk zilu audumu izoderētas „austiņas“.
VILLAINE. Tērpu attīstību ietekmē Rīga kā amatniecības un tirdzniecības centrs. Tāpēc Rietumvidzemē ieviešas pirkti apģērba gabali, īpaši lakati, kas nomaina baltās villaines. Pirktos lakatus izmanto dažādi – gan sedz uz pleciem, gan ieklāj palielajā jakas kakla izgriezumā. Vēsā laikā izmanto tumšas vienkrāsas villaines vai kučas.
GALVASSEGAS. Rietumvidzemes ziemeļu daļā dažreiz meitas sien matauklas. Rīgas apkārtnē ir saglabājies šaurs melns samta sienamais vainags ar zīlīšu izšuvumu un daudzām šaurām lentēm aizmugurē.
Sievas liek galvā torņa cepures, kuras vienmēr apsien ar zīda lakatu.
PRIEKŠAUTI. Pie goda tērpiem mēdz likt grezni izšūtus priekšautus, galvenokārt, Rīgas apkaimē.
JOSTAS. Austo jostu valkāšana Rietumvidzemes novadā nebija cieņā. Jostu vietā mēdza siet izšūtus priekšautus.

VĪRIEŠI

Rietuvidzemē ģērbās pārsvarā garos vai īsa piegriezuma svārkos un īsās – līdz ceļiem – biksēs. 19.gs.2.pusē garie svārki vairs nebija cieņā.

Materiālus apkopoja un sagatavoja Inga Geduševa.

Scroll to Top