Izmantotā literatūra un avoti:

• Latviešu tautas tērpi. – 1.sēj. Vidzeme. – Rīga: Jāņa sēta, 1995. – 319 lpp.
• Maruta Grasmane. Latviešu tautas tērpi. Raksti. Izšūšana. – Senā klēts, Otrais papildinātais izdevums, 2013. – 295 lpp.
• Rasas Ozoliņas aušanas darbnīca „Rūja“ IK – bildes no arhīva
• Valmieras muzeja krājumu materiāli

MAZSALACA (Ziemeļvidzeme)

SIEVIETES

Mazsalacas apkaimes sieviešu tērpiem ir vairākas līdzīgas iezīmes ar igauņiem – brunču apakšmala apstrādāta ar vienkrāsas lentas uzšuvēm, vilnas cepures jeb santenes krāsaino izšuvumu motīvi sastopami kā Mazsalacas tā arī igauņu tautastērpos, vairāki Ziemeļvidzemes rakstaino jostu veidi ir tādi paši kā igauņiem.
KREKLI. Tunikveida piegriezums ar virsū uzšūtiem uzplečiem un nelielu balto izšuvumu uz apkakles un aprocēm.
BRUNČI. Ir vairāki bruču varianti – gan svītraini, gan rūtaini
ŅIEBURS. JAKA. Krāsa tika pieskaņota kādam no brunču audumā ieaustiem toņiem. No sīkrūtainiem audumiem mēdza šūt „kapatas“, t.i., brunčus un jaku no viena auduma (Mazsalaca tērps). Jakas un ņieburi bija īsi – vai nu līdz jostas vietai, vai nedaudz tai pāri. Iecienīts rotājums bija „austiņu“ rinda mugurpusē.
JOSTAS. Jostu valkāšana bija izplatīta visā Ziemeļvidzemē. Svītrainās jostas vairāk lietoja vīrieši, bet sievietes ap saviem brunčiem sēja rakstainās un ziedainās jostas.
VILLAINES. Tās ir baltas, nerotātas. Vasarā liktas linu snātenes, aukstā laikā rūtainas seģenes, ziemā – veltās zaļās kučas.
MATAUKLAS. Jaunavu matauklas darināja no pirktas sarkanas vilnas trinīša auduma lentes, kuras galus valkātājas pašas izšuva ar krāsainiem dzīpariem blakus ģeometriskiem rakstiem liekot augu un ziedu motīvus. Matauklas ap galvu sēja visai dažādi – gan priekšā samestas mezglos jeb vainagā, gan iepītas bizēs un apvītas galvai, pakausī sasienot. Matauklas darināja 5-6m garas, lai, sasienot pušķī, to gali nokarātos pārivisai mugurai.
SIEVU TORŅA CEPURE. Precēto sievu torņa cepures Ziemeļvidzemē tika bagātīgi rotātas ar izšuvumiem. Tie, izkārtoti ne tikai uz priekšmalas mežģīnes, bet arī pa visu cepures laukumu, atspoguļoja no pilsētas kultūras aizgūto rokdarbu tehniku dažādību, kas latviešu sētās ieviesās no 19.gs. Rotājumam torņa cepures apsēja ar vienkrāsainām vai rakstainām zīda lentēm (lentē savirpinātiem lakatiem). Lenti apņēma ap galvu un priekšā virs pieres vai pakausī sasēja pušķi vai mezglu.
ZEĶES. Pie goda tērpa sievietes velk baltas pusgaras mežģīņadījuma zeķes. Raksti katrā novadā ir atšķirīgi un tikuši sacerēti aizvien no jauna.
APAVI. Godu reizēs tika vilktas melnas ādas kurpes ar zemu papēdi.

VĪRIEŠI

Ziemeļvidzemē vīrieši valkājuši pelēkus un baltus kā īsos, tā garos muduru svārkus. Galvenā īpatnība – garie svārki ir rotāti ar uzšūtām sarkanām vilnas aukliņām. Tādā pašā veidā tika rotāti arī garie svārki Dienvidigaunijas novados. Vienīgā atšķirība bija tā, ka igauņiem šie svārki bija melnā krāsā. Ap garajiem svārkiem tika sietas Ziemeļvidzemē visizplatītākās svītrainās audenes. Jostu apņēma divreiz ap vidu un priekšā sasēja mezglā. Galus sānos aizbāza aiz aptinuma. Ziemeļvidzemes vīriešu krkeli piegriezumā līdzīgi sieviešu krekliem. Tos rotāja ar nelielu vienvirziena izvilkumu vai nerotāja nemaz.