Izmantotā literatūra un avoti:

• Latviešu tautas tērpi. – 1.sēj. Vidzeme. – Rīga: Jāņa sēta, 1995. – 319 lpp.
• Maruta Grasmane. Latviešu tautas tērpi. Raksti. Izšūšana. – Senā klēts, Otrais papildinātais izdevums, 2013. – 295 lpp.
• Rasas Ozoliņas aušanas darbnīca „Rūja“ IK – bildes no arhīva
• Beverīnas novada deju kopas „Dzieti“ tērpu bildes
• Valmieras muzeja krājumu materiāli

RŪJIENA (Ziemeļvidzeme)

KREKLI. Tunikveida piegriezums ar virsū uzšūtiem uzplečiem un nelielu balto izšuvumu uz apkakles un aprocēm.
BRUNČI. Ir vairāki bruču varianti – gan svītraini, gan rūtaini
ŅIEBURS. Krāsa tika pieskaņota kādam no brunču audumā ieaustiem toņiem. Tērpu salikumos pārsvarā vērojami tumši (melni, tumši zili) ņieburi ar sīkām ielocēm ņiebura lejasdaļā.
JAKA. Rūjienas apvidū valkātas baltas un pelēkas jakas ar sīkām ielocēm lejasdaļā.
*Senos laikos Vidzemē jakas un ņieburus sauca par svārciņiem, svitiņiem, lamžiem, spenceriem.
JOSTAS. Jostu valkāšana bija izplatīta visā Ziemeļvidzemē. Svītrainās jostas vairāk lietoja vīrieši, bet sievietes ap saviem brunčiem sēja rakstainās un ziedainās jostas.
VILLAINES. Tās ir baltas, nerotātas. Vasarā liktas linu snātenes, aukstā laikā rūtainas seģenes, ziemā – veltās zaļās kučas.
MATAUKLAS. Jaunavu matauklas darināja no pirktas sarkanas vilnas trinīša auduma lentes, kuras galus valkātājas pašas izšuva ar krāsainiem dzīpariem blakus ģeometriskiem rakstiem liekot augu un ziedu motīvus. Matauklas ap galvu sēja visai dažādi – gan priekšā samestas mezglos jeb vainagā, gan iepītas bizēs un apvītas galvai, pakausī sasienot. Matauklas darināja 5-6m garas, lai, sasienot pušķī, to gali nokarātos pārivisai mugurai.
VAINAGI. 18.gs. beigās Rūjienas jaunavas likušas galvā savdabīgus četrstūrainus zirga astru vainagus, tā saucamos stūra vainagus. Tos auda no baltiem un krāsotiem zirga astriem ģeometriskā rakstā, kura kompozīcija norobežotos četrstūros atgādina motīvu salikumu latgaļu rakstainajās celu jostās un apaudos. Stūru vainagus nostiprināja uz skalu četrstūra, kas aptīts ar zīda lenti. Galvā to lika tā, lai stūri atrastos pret pieri, pakausi un galvas sāniem.
SIEVU TORŅA CEPURE. Precēto sievu torņa cepures Ziemeļvidzemē tika bagātīgi rotātas ar izšuvumiem. Tie, izkārtoti ne tikai uz priekšmalas mežģīnes, bet arī pa visu cepures laukumu, atspoguļoja no pilsētas kultūras aizgūto rokdarbu tehniku dažādību, kas latviešu sētās ieviesās no 19.gs. Rotājumam torņa cepures apsēja ar vienkrāsainām vai rakstainām zīda lentēm (lentē savirpinātiem lakatiem). Lenti apņēma ap galvu un priekšā virs pieres vai pakausī sasēja pušķi vai mezglu.
ZEĶES. Pie goda tērpa sievietes velk baltas pusgaras mežģīņadījuma zeķes. Raksti katrā novadā ir atšķirīgi un tikuši sacerēti aizvien no jauna.
APAVI. Godu reizēs tika vilktas melnas ādas kurpes ar zemu papēdi.