Izmantotā literatūra un avoti:

• Stopiņu novads. https://stopini.lv/lv/novads/stopinu-novada-tautasterps

STOPIŅI (RIETUMVIDZEME)

Stopiņu novada piederības zīme – tautastērps
Ārija Vītoliņa, tautas lietišķās mākslas studijas “Ulbroka” vadītāja un Gaismas internātpamatskolas skolotāja

Stopiņu pagasts jau kopš 1887. gada bija Vidzemes guberņas sastāvdaļa. Tajā vienmēr ir dzīvojuši gudri un cienījami ļaudis. Sākotnēji ārsts un astrologs Vroclavs Zahārijs Stopijs, no kura uzvārda cēlies Stopiņu novada vietvārds. Pēc K. Broces zīmētā Z. Stopija dzimtas ģerboņa zīmējuma 1996. gadā izveidots Stopiņu novada ģerbonis un 1997. gadā iesvētīts pagasta karogs. Šeit dzīvojis arī Rīgas rātskungs Melhiors Dreilings. Tā radies vietvārds Dreiliņi. Pēc poļu kanclera un Rīgas birģermeistara Henrika Ulenbroka dzimtas pārnākšanas uz Stopiņu novadu un muižas izveidošanas, radies vietvārds Ulbroka.

Viss Stopiņu novadā notiek likumsakarīgi un vēsturiski pamatoti. Arī novadnieka,  tēlnieka Ulda Sterģa dzimta šeit dzīvo jau daudzās paaudzēs. Viņa akmeņos dižojas latvju rakstu zīmes. Līgo parku rotā akmenī iekaltās Ausekļa zīmes. Rīta zvaigzne, kura pavada un sargā cilvēku visā viņa mūža garumā. Un tieši Ulda Sterģa  sapnis un ideja bija veidot Stopiņu novada tautastērpu. Jau tālajos deviņdesmitajos gados, kad tolaik jaunajā Ulbrokas visdusskolā norisinājās Rakstu dienas, Ulda Sterģa aicināta tautastērpu zinātāja un Rīgas lietišķās mākslas vidusskolas skolotāja Maruta Grasmane Ulbrokas vidusskolas bērnus iepazīstināja ar dažādu Latvijas novadu  tautastērpiem. Rakstu dienās skatītājus priecēja  Tautas lietišķās mākslas studijas “Ulbroka” ornamentiem greznotie spilveni un segu raksti, skolas bērnu aušanas pulciņā darinātās austās tekstījas. Jau toreiz sarunā ar Uldi Sterģi ieklausījos viņa vārdos par nepieciešamību veidot Stopiņa novada tautastērpu. Sapratu ka tikai kopā virzot šo ieceri, spēsim to  realizēt.

Kā pirmā piederības zīme novadam tika radīts karogs, kur uz zila fona rotājās zelta zvaigznes. Toreiz, darinot Stopiņu novada karogu, iztēlojos kā zilos karoga krāsu tērpos ar košu ziedošu pļavu krāsainību lakatos un brunčos, Stopiņu novada ļaudis dziedādami un dejodami zem novada karoga dosies Dziesmu un deju svētku krāšņajā gājienā. Viņi būs lepni, jo būs tērpti īpašajos sava novada tautastērpos.

Bija 2016. gada pavasaris, Baltā galdauta svētki,TLMS “Ulbroka” 60 darbības gadu jubilejas izstāde, kad Stopiņu novada domes priekšsēdētāja vietniece Vita Paulāne uzrunāja mani un studijas rokdarbnieces ar aicinājumu veidot Stopiņu novada tautas tērpu kā dāvanu novada 130 gadu jubilejai un savos tautas tērpos sagaidīt Latvijas simto dzimšanas dienu.

Sāku pētniecības darbu par Rīgas un Vidzemes tērpu raksturīgākajām iezīmēm un siluetiem.
Doma bija darināt novada iedzīvotāju izprastu un atbalstītu brunču audumu krāsu gammu. Kā pamata uzstādījums bija zilās karoga krāsas klātbūtne brunču krāsu salikumā. Studijas dalībnieces, Stopiņu novada iedzīvotājas, veidoja brunču krāsu kompozīcijas. Ar “Tēvzemīte” un novada mājas lapas starpniecību tika veikta iedzīvotāju aptauja par tīkamāko krāsu salikumu.

Vairākumam iedzīvotāju patika Ingas Putānes piedāvātā kompozīcija, kurā atspoguļojas Stopiņu novada mežu zilo vizbuļu, rudzupuķu, ziedošo pieneņu pļavu, piemājas rožu rozīguma un Ulbrokas ezermalas Lakatā, tāpat kā brunču audumā, tika ievērotas vēsturiski izveidojušās tērpu komplektēšanas un valkāšanas tradīcijas. Vidzemē tērpus rotāja baltās vai baltas villaines ar krāsaini rotātiem galiem. Bet Rīgā valkāja zilus, zaļus vai uz cita tumša fona  krāšņām ziedu kompozīcijām rotātus lielos plecu lakatus. Ņemot vērā šos priekšnosacījumus un to, ka mūsu novads robežojas ar Rīgu, izvēlējos nevis villaini, bet lakatu. Lai tērps skanētu vienotā krāsu gammā es veidoju brunču audumam radniecīgu lakata krāsu salikumu un kompozīciju. Tieši lakatu ar savu krāsainību izvēlējos kā galveno tērpa sastāvdaļu, kas kā grezna un krāsaina rota ieskanas uz tumši zilās jakas un zili strīpaino brunču fona. Ievērojot Vidzemes tradīcijas, sievas galvu rotā baltā sievas aubīte. Sievai jaciņa ar ielocītēm aizmugurē un tāda pat vestīte. Vestītei sarkans vai, pēc katra izvēles, maliņas kantējums kādā no brunču strīpu krāsām. Zem jaciņas vai vestes balts krekls ar kakla daļas iegriezumu un ar nelielu baltu caurās vīles rotājumu apkaklītei. Piedurkņu gali saņemti ar aprocīti. Krekls sasprausts ar vienu nelielu Vidzemes saktiņu ar mazu, vienkāršu ģeometrisku rotājumu.

Kājās gan sievai, gan meitai ir baltas diegu zeķes un melnas kurpītes uz neliela papēdīša  ar pārliekamu siksniņu. Vasarai zeķes adītas no kokvilnas, bet ziemai no vilnas diega.

Ir padomāts arī par meitas tērpu. Meitas galvu rotās vainadziņš, vai pēc izvēles sarkana matu lenta. Meitai balta blūze, uz pleciem lakats, brunči un josta ar koši dzeltenu Ausekļa rakstu uz tumši zaļa fona. Pēc nepieciešamības, atbilstoši gadalaikam un pasākuma svinīgumam, pie brunčiem velk vesti vai jaku.
ļavu zaļoksnuma krāsu prieks. Un pāri visam saules mirdzums.

Valkājot un komplektējot tautas tērpu atbilstoši gadalaikam būtu jāatceras, ka sievai un meitai velkot jaku vai vesti virs brunčiem, jostu nav ieteicams siet. Jostu sien, ja velk tikai blūzi un brunčus.

Vīru tērps sastāv no smalki strīpainas vestes, kura darināta tādās pat  krāsas strīpās kā sievas brunču audums, tikai strīpu salikums ir uz pusi smalkāks. Virs vestes ir tumši zili pusgarie svārki. Atbilstoši gadalaikam virs pusgarajiem svārkiem tiek vilkti garie svārki. Tie ir pelēki un sajozti ar jostu, kuras galus rotā Ausekļa ornaments. Josta, tāpat kā sievu josta, ir ar dzeltenu rakstu uz tumši zaļa fona. Krekls zem vestes vīriem ar nelielu kakla daļas iegriezumu, balts un  bez rotājumiem un piedurkņu gali saņemti ar aproci. Krekla aizdare ar vienu Vidzemes saktu bez vai ar nelielu ģeometrisku rotājumu. Vīriem ikdienas gaitās piedāvājam rakstainas arī ar Ausekļa ornamentu rotātas īsās zeķes. Svētkos var valkāt arī vienkrāsainas vai baltas zeķes. Kājās ieteicams vilkt kurpes vai puszābakus. Galvā vīriem cilindrveidīga cepure vai ratenīca kā to dēvēja Vidzemē. Vasarā, pēc katra iespējām un vēlmēm aiz jostas vīri vai aizlikt rakstainu cimdu pāri kā rotājumu. Agrākos laikos vasarā vīri dižojās ar savu sievu adītajiem rakstainajiem cimdiem. Ziemā šos cimdus valkā velkot garo pelēko mēteli.

Materiālus apkopoja un sagatavoja Inga Geduševa