Valmieras muzeja krājuma priekšmetu pulkā ir kāds neparasts un muzejos reti atrodams eksponāts no Valmieras rajona Sēļu ciema. Tā ir Pantenes pagasta magazīnas parādu birka. Priekšmeta aprakstā atzīmēts, ka tā 1893.gadā lietota Pantenes muižā. Parādu birku koki muzeju krājumos sastopami itin bieži. Valmieras muzeja krājumā ir pusducis viendaļīgu parādu birku koku. Šī ir reti ir sastopama parādu birka, kam ir saglabājušās abas detaļas.
Pagasta magazīnās aizņemto labības pūru skaitu atzīmēja birkās ar iegrieztiem robiņiem. Birkas bija divi kopā saderīgi kociņi; no tiem vienu paturēja magazīnas pārzinis, otru labības saņēmējs vai nodevējs. Abas birku koka daļas bija izgatavotas no viena koka gabala, to pāršķeļot vertikāli, tādēļ koka šķiedras līnijas, abas daļas saliekot kopā, sakrita. Tādēļ birku kokus bija neiespējami viltot. Magazīnas daļas galvgalā iegrieza arī katras mājas pazīšanas jeb īpašuma zīmi. Māju nosaukumi uz birkas, acīmredzot, tapuši vēlākos laikos.
Aizņemto labības pūru atzīmēšanai lietoja trīs simbolus: I (1), / (5) un X (10). Lai atzīmētu pārējos skaitļus, lietoja vairākas vieninieka zīmes (paralēlas svītriņas). “Uzgriežot” parādu uz birkām, abus birkas galus samauca kopā un ar naža vai vīles vilcienu atzīmēja šķērsām pāri abām birkas pusēm vajadzīgo simbolu. Katra no trim labībām (rudzi, mieži, auzas) tika atzīmēta uz sava birkas sāna jeb skaldnes. To norādīja burti R (rudzi), M (mieži) un A (auzas) birkas galvas daļā. Ceturtā skaldne palika brīva. Ja kāda no birkas skaldnēm bija pierakstīta pilna un parāds dzēsts, to noēvelēja, un birka bija gatava tālākai lietošanai.
Vēlāk pagasta magazīnas birku koku forma tika pilnveidota. Lai ērtāk pārliecinātos par abu pāršķelto daļu savstarpējo atbilstību, tās vairs nebija jāsaliek, bet gan jāsabīda kopā pa īpašu šim nolūkam izveidotu sliedi jeb t. s. “gropi” tajā birkas daļā, kas palika magazīnā.
Šādi “birku” jeb “burtu” koki Latvijas teritorijā bijuši pazīstami jau kopš vācu ienākšanas. Viduslaikos zemnieku nodevas un viņu parādus “grieza uz koka”. Tas izskaidrojams ar to, ka zemnieki neprata ne lasīt, ne rakstīt. 1)Burtu kokā bija iededzināts zemnieka vārds vai viņa mājas zīme, un, parādus nomaksājot, abas birkas puses salika kopā, lai katrs varētu skaidri pārliecināties par aizdevuma lielumu un pareizību. 2)Pagasta vecākā galvenais pienākums bija uzraudzīt klaušiniekus: uz birkām uzgriezt un ar zvērestu apliecināt, cik darbinieku katru nedēļu iztrūkst. 3)Kopā ar muižas skrīveri pagasta vecākajam bija jāpavada uz riju kulšanai vestie labības vezumi un uz burtu kokiem jāatzīmē atvesto labības pūru skaits; kopā ar rijnieku jāzina, cik viņa rijā ielikts kūlīšu sera (žāvējamās un vēlāk izkuļamās labības). 4)Viņiem bija jāzina, cik muižas rijas izkultas un cik katrā no tām iekults labības. Pusi no katras birkas tie glabāja pie sevis, bet otru pusi nodeva pagasta skrīverim jeb rakstvedim.
Tradīcija klaušu dienu vai labības parādu atzīmēšanai izmantot birku jeb burtu kokus no dzimtbūšanas laikiem tika pārmantota arī turpmākajos gadu desmitos pēc zemnieku brīvlaišanas 1819. gada pavasarī. Saskaņā ar 1819. gada Vidzemes zemnieku likumiem bija jāorganizē atsevišķa administratīvi sabiedriska kopība – pagasts jeb, kā toreiz mēdza teikt, “valsts”. Par svarīgu pagasta pārvaldes funkciju likums noteica labības rezervju noliktavu neražas gadiem jeb t.s. “magazīnu” veidošanu. Visiem pagasta saimniekiem bija pienākums rudenī pēc ražas nokulšanas nodot magazīnā zināmu daudzumu labības, lai nākošā gada pavasarī, ja būtu tāda vajadzība, varētu no tās saņemt vismaz sēklas tiesu. Aizņemtā labība pēc tam bija jāatdod ar uzviju (apmēram 5%). Visi darījumi tika fiksēti uz birkām. Nekādi uz papīra rakstīti dokumenti jeb “grāmatas” netika vestas. Magazīnas birku koki glabājās turpat magazīnas telpās, savērti uz auklas un iesieti t.s. birku līkstī vai lokā. Katru reizi pie parāda dzēšanas vispirms rūpīgi pārliecinājās, ka abas birkas daļas atrodas viena otrai pretī un ka uz aizņēmēja birkas nav izdarīti nekādi labojumi. Dzēšanu izdarīja ar spalvas un tintes palīdzību, pārvelkot vertikālu svītru attiecīgajam pūru skaitam vienlaikus gan uz aizņēmēja, gan saimnieka daļas.
Magazīnas bija pirmās latviešu zemnieku kredītiestādes, bet birku koki – pirmie grāmatvedības dokumenti, ar kuriem darbojoties, pagasta amatpersonas apguva uzskaites pamatus. Kad 19. gadsimta beigās, pieaugot labības ražībai, bet jo īpaši, palielinoties labībai alternatīvās kultūras – kartupeļu sējumu platībām, samazinājās bada draudi, pagasta magazīnas kļuva arvien nevajadzīgākas, līdz beidzot atmira pavisam. Līdz ar tām aizmirstībā nogrima arī birku koki – vērtīgi pagātnes liecinieki.