Klētī vai kūtī lietot skalu ar atklātu liesmu nebija droši – tam vajadzēja ar . Visticamāk, ka kādreiz, kad katrai sētai bija savi bišu koki, sveces lēja no . Ja vaska bija maz, tad sveču liešanai izmantoja liellopu un aitu taukus. Vasku vai taukus izkausēja, ielēja no viena koka izgatavotā sveču . Lai masa lēnāk atdzistu, muldu iegremdēja lielā, ar karstu ūdeni pildītā mucā.
Par dakti izmantoja pašu vērptus un grodi savītus diegus. Jaunākos laikos daktīm pirka baltus kokvilnas diegus. Vairākas daktis piesēja pie nūjiņas un visas reizē sveču muldā ielietajos, izkausētajos taukos vai vaskā. Izvilka laukā, atdzesēja un mērcēja atkal. Tā daudzas reizes, kamēr sveces gatavas. Jaunākos laikos sveces lēja formās.
Gatavās sveces glabāja pakarinātas aiz gala vai saliktas sveču , līdz tās palīdzēja darbā vai svētkos ieņemt goda vietu .
Pasaule latvieša mājās ienāca ar senāk neiedomājamām lietām. Kam gan bija vajadzīgs pulkstenis, ja katrā sētā diena sākās ar gaiļa dziesmu, ar saules lēktu, ar vēl nepabarotu lopiņu blēšanu. Vēl straujāk nekā pie pulksteņa, sētas iemītnieki pierada pie lampas, kas, būdama pavisam vienkārša, ieņēma , rūķa un pat svečtura vietu.
Garajos vakaros, kamēr rokas strādāja, prāts meklēja likumsakarības acīm redzamajā. atziņas līdz mums nonākušas tautas formā: “Ja skalam degot, paliek gara ogle, tad būs kāds viesis. Ja sveču lējējas rājas, tad sveces tumši deg un sprakšķ. ”