Maizes pirmsākumi meklējami apmēram pirms 15 tūkstošiem gadu, kad pirmatnējie cilvēki starp akmeņiem saberza graudus, sajauca tos ar ūdeni un ieguva putru. Iemācoties iegūt uguni, šķidro graudu putru jau varēja uzcept, bet vēlāk no biezākas putras pagatavot arī pirmos plācenīšus. Pagāja vairāki gadu tūkstoši, un tikai tad cilvēki iemācījās izcept maizi no raudzētas mīklas. Apmēram pirms 5 – 6 tūkstošiem gadu senie ēģiptieši sāka cept raudzētu maizi, iemācoties ieskābēt un uzraudzēt mīklu, no kā ceptā maize bija ievērojami garšīgāka, poraināka un ilgāk saglabājās svaiga. Maizes cepšanas māksla no Ēģiptes aizceļoja uz Grieķiju un Romu. Smagais cepēju darbs Senajā Romā gandrīz neatšķīrās no nogurdinošā maiznieku darba cariskajā Krievijā 20.gadsimtā. Ilgus gadus maizes ražošana bija neattīstīta rūpniecības nozare. Pasaulē līdz 16.gadsimtam maizes cepšanai galvenokārt izmantoja miežus, savukārt mūsdienās visplašāk izmanto kviešus. Gadsimtiem ilgi graudaugi ir cilvēku svarīgākie pārtikas produkti.
Senlatvieši lielu nozīmi piešķīra visiem maizes tapšanā iesaistītajiem – sējējiem, arājiem, malējiem, cepējiem. Par to, ka maizei cilvēku dzīvē bijusi svarīga loma, liecina tautasdziesmas un dažādas paražas, kas saistās ar maizes sagatavošanu, cepšanu un ēšanu. Piemēram, senāk maizes klaipu ieteica griezt no platākā gala, lai augtu kuplākas vārpas. Cilvēki uzmanīja, lai maizes drupačas nekrīt zemē, jo tas tika uzskatīts par grēku. Ja maize nokrīt zemē, to paceļ, nobučo un tikai tad noliek atpakaļ, tādējādi izrādot cieņu un pasakoties.
Sākotnēji senlatvieši uzturā lietoja neraudzētu maizi, ko cepa plakanu miltu plāceņu veidā, taču ap 12.gadsimtu to nomainīja jau raudzēta maize. Maizi cepa mājas apstākļos, bet pirmās primitīvās maizes ceptuves Latvijas pilsētās sāka veidoties 14. – 15.gadsimtā, kad, attīstoties tirdzniecībai un pieaugot pilsētnieku skaitam, pieauga arī pieprasījums pēc maizes. Ceptuves strādāja visu diennakti, tajās kā cepēji pārsvarā strādāja vīrieši. Augot maiznieku popularitātei, sāka veidoties pirmās maiznieku biedrības jeb cunftes. Pirmie maiznieka amata statūti izstrādāti 1235.gadā, bet biedrības ģerbonis gadu vēlāk – 1236. gadā. Izcepto maizi pārdeva īpašos maizes veikalos vai tirgū, taču tas bija jādara maizniekmeistara zeļļiem vai mācekļiem, jo, sākot ar 1392.gadu, maiznieku cunftes statūti aizliedza to darīt pašam meistaram.
Maizes rūpniecība Latvijā uzplauka 20.gadsimta 20. un 30.gados. Gan pilsētās, gan laukos darbojās liels skaits privāto maizes ceptuvju, no kurām lielākajās darbs jau bija mehanizēts. Būtiskākās pārmaiņas maizniecības nozari skāra 1940.gadā, kad pēc Latvijas okupācijas jaunā padomju vara nacionalizēja privāto īpašnieku maizes un miltu ražošanas uzņēmumus. Turklāt daudzi no uzņēmumiem Otrā pasaules kara laikā tika izpostīti. Pēc kara maizes cepējiem bija jāpārorientējas no tradicionālās klona maizes cepšanas uz veidņu maizes cepšanu, kas bija lētāka un prasīja mazāk miltu. Pie tradicionālajām maizes cepšanas tehnoloģijām maiznieki lēnām sāka atkal atgriezties 20.gadsimta astoņdesmitajos gados.
Visvienkāršāko maizes izstrādājumu pamata sastāvdaļas ir milti, raugs, ūdens un sāls. Milti kā galvenā un vissvarīgākā izejviela ietekmē gatavās maizes īpašības Ūdens vai kāds cits šķidrums ir otra nozīmīgākā sastāvdaļa mīklas veidošanā. Tas ļauj mīklu samīcīt viendabīgā masā, kā arī padara to mīkstāku un elastīgāku. Izmanto arī sāli, kā daudzums atkarīgs no tā, vai mīklai ir pievienotas papildu izejvielas. Ja sāli pievieno par daudz, tas kavē mīklas rūgšanu, padara mīklu mitru, grūti mīcāmu un arī dod nepatīkami sāļu garšu. Lai izceptu raudzētu maizi, kviešu maizei noteikti vajadzīgs arī raugs, bet rudzu maizei – ieraugs, kas darbojas kā bioloģiskais irdinātājs.
Jēkaba diena – 25. jūlijs. Tā ir saimnieku diena. Jēkaba galvenā atbildība ir gādāt par maizes labības – miežu, rudzu – briedumu un ražu. Jēkabam darināja vainagu no rudzu vārpām. Jēkabs ir labs, bagāts maizes vīrs, kura vārds dainās saistīts ar rudzu Jumi. Tad sākās labības pļauja, čakls saimnieks bija tas, kurš jau uz Jēkabiem varēja likt galdā pirmo jaunas maizes cepienu:
- ja Jēkaba diena skaidra, būs bagāta raža;
- ja Jēkaba diena ir silta un gaiša, būs auksti Ziemassvētki;
- ja Jēkaba diena iekrīt jaunā mēnesī, rudzi jāsēj ar jauno sēklu, ja vecā mēnesī, ar veco;
- ja Jēkaba dienā ap sauli daudz mākonīšu, ziema būs bagāta ar sniegu.
Annas diena – 26. jūlijs. Tā ir saimnieču diena, kā arī sensena kāzu diena. Annās pārveda jauno saimnieci. Tad raudzīja pirmos kartupeļus, burkānus un kāva pirmo aunu, ēda jauno rudzu maizi:
- ja Annas dienā līst lietus, būs slapjš rudens;
- ja pa Annām vanagi ap kādām mājām laidelējas, tajās mājās būs kāzas;
- ja Annas dienā lietus līst, rudenī būs daudz sēņu, bet rieksti būs tārpaini, un otrādi;
- no Annas dienas drīkst ēst jaunos kartupeļus.
Labrenča diena – 10.augusts. Pusceļā starp vasaras saulgriežiem un rudens saulstāvjiem ir noslēpumains, brīnumu pilns mirklis – Ugunsdiena. Šajā dienā pēdējo reizi tiek iekurta uguns. Un sākas Uguns laiks – uguns uz trejdeviņām dienām tiek palaista atpūtā. Lai dzirksteles ne uz mirkli nepiesārņotu augusta debesis, kas ir tik skaistas, zvaigžņotas un tuvu cilvēkiem, ka aiz zvaigznēm mītošās dvēseles kā atvērtā grāmatā var lasīt cilvēku domas un sirdis:
- Labrenča dienā cirstiem kokiem neaug atvases;
- ja Labrenča naktī ir salna, būs agrs rudens;
- Labrencī ābolus necep, lai ābeles nekalstu;
- Labrenča dienā nedrīkst dārzā nevienu stādu izraut, citādi visi augi nokaltīs.
Māras diena – 15.augusts. Lielā dzīvības un nāves māte – īstā zemes saimniece. Lielās Māras jeb Mātes diena, saukta arī par Maizes un Tirgus dienu. Rudens ar savu ražu un augļiem no laika gala ir bijis Māras ziņā. Senajā laika skaitīšanas sistēmā tā bija rudens iesākšanās. Ap Mārām jaunā rudzu raža jau ienākusies, viņa arī gādā par jauno maizi. Māras diena ir lopu diena. Visa dzīvā un nedzīvā radība ir Māras ziņā, bet sētas dzīvniekos sevišķi izcelta Māras gādība par govīm un aitām, dažreiz nosaucot Māru par govju Māru jeb govju Māršaviņu. Māras diena ir jaunu ļaužu pēdējā lūkošanās un precību diena. Pavasaris un vasara puišiem ir lūkošanās laiks, meitām – precinieku gaidīšanas laiks, kam par robežu pieņemtas vasaras beigas Māras dienā. Kad pienāk Māras diena un precinieki nav sagaidīti, tad meitas vēl var cerēt līdz Miķeļiem. Šajā laikā vai nu dzer derības, lai vēlāk rudenī varētu nodzert kāzas, vai jāatliek cerības uz citu gadu.
Bērtuļa diena – 24.augusts. Tā tiek uzskatīta par jēru kaujamo dienu, arī rudens sēņošanas sākumu, savukārt pirmos augļus no ienākušās gada ražas šajā dienā nesa ziedot dievam. Bērtuļos beidzas medus vasara. Šajā dienā “jākāpj bitēs” un tām jāpaņem saulainais vasaras ienesums, bet pirms tam jānoskaita pateicības lūgšana dzīvajai radībai, kas palīdz cilvēkam. Senie latvieši bija pārliecināti, ka rudzi jāsēj vai nu trīs dienas pirms vai trīs dienas pēc Bērtuļiem, turpretī linus plūkt varēja jau nākamajā dienā pēc šiem svētkiem:
- kāds laiks Bērtulī, tāds visu rudeni;
- Bērtuļa dienā sākas sēņu laiks;
- ja bezdelīgas pazūd pirms Bērtuļiem, pirms Miķeļiem būs sniegs;
- ja Bērtuļi jaunā mēnesī (šogad tā ir) un labs laiks – tāds pats būs visu rudeni.
Jumji – 23. septembris. Rudenāji, ar kuriem iesākas labības ražas ievākšana, bet ražas ievākšanas nobeigums ir Apjumības. Jumja diena, Apjumības, Appļāvības – rudens svinamais laiks, kam seko Dievaines jeb Veļu laiks. Tas ir brīdis, kad nakts kļūst tikpat gara kā diena. Ap šo laiku arī visai labībai bija jābūt nopļautai un savestai zem jumta, tādēļ saulgriežu svinības saplūda ar ražas novākšanas svētkiem, no kurienes arī nosaukums Appļāvības. Viena no svarīgākajām pļaušanas beigu izdarībām ir Jumja dzīšana jeb ķeršana, no kuras cēlies nosaukums Apjumības. Protams, sākotnēji Appļāvības/Apjumības svinētas, kad raža nopļauta, kā nu kurā vietā un kā nu kuru gadu bez noteiktas piesaistes kādai dienai. Jumim par godu bagātīgi klāja galdu. Apjumībās cepuši īpašu Jumja klaipu, kas atšķīries no citiem ar savu lielumu un veidu. Protams, ka netika aizmirsts arī miestiņš, kas bija saimnieka pārziņā. Cienasts likts galdā, lai valda prieks un līksmība, kas latviešos vienmēr bija augstā godā. Priecīgs cilvēks bija dabas rota:
- Jumja ķeršana – pļaujas beigās beidzamo gabalu appļauj, lai Jumis neizbēgtu. No pēdējā pļāvuma nopin vārpu vainagu, vītni vai pušķi, kas simbolizē Jumi. To pārnes mājās un noglabā klētī. Kad Jumis noglabāts, sākas mielasts, kam cepta jauna rudzu maize, vārīta rudzu putra un darīts alus;
- pirms saime sāk rudzu pļauju saimnieks apiet vai apjāj lauku, pirmais appļauj laukam apkārt;
- Jumis jāsaņem pirms saules rieta, tikai tad tas dod savu svētību;
- ja saimnieks Jumi atrod, tad bagāta raža gaidāma;
- ja Jumi ēd, tad dvīņi dzimst;
- lai būtu pilnas vārpas, labību sēj pilnā mēnesī;
- kvieši jāsēj, kad pie debesīm tikai viens spīdeklis, saule vai mēness, tad tie nav kvēpaini;
- kad kviešus sēj, tad akmentiņš jāliek mutē, lai putni nekrīt uz kviešiem;
- labību vai sienu kraujot, pirmais klēpis jāliek uz ziemeļiem, tad peles neēd.
Foto: Labības pļāvējas pie saliktiem statiņiem Valmiermuižas tīrumā. Vidū agronoms Reiters. Aptuveni 1930.gads
Informāciju sagatavoja:
Guna Medne,
Valmieras muzeja Izstāžu un pasākumu nodaļas vadītāja
