Kopš cilvēki mūsu novadā apmetās uz dzīvi upju krastos un sāka nodarboties ar zemkopību, labības audzēšana un lietošana uzturā pamazām sastādīja arvien lielāku daļu no kopējā uztura apjoma. Pētnieki uzskata, ka ilgus gadsimtus galvenais ēdiens ļaužu uzturā bija putra. No putras attīstījās pirmā pieredze maizes cepšanā. Ilgu laiku putra un maize pastāvēja paralēli. Tomēr putra bija galvenā. Tikai vēlajos viduslaikos maize kļuva par svarīgāko uztura produktu.

Tēma “maize” sevī ietver dažādu priekšmetu kopumu, kas saistīti ar, iespējams, mums vissvarīgākā pārtikas produkta iegūšanu. Tas ir garš process, kura gaitā tiek sagatavota augsne, iesēta un izaudzēta labība, tad tā nopļauta, izžāvēta, izkulta un izvētīta, pēc tam graudi samalti miltos, no miltiem samīcīta mīkla, izcepta maize vai plāceņi. 

Zemniekam bija jāplāno sava dzīve un darbs ilgākam laikam – ne tikai vienam gadam, bet daudziem, ne tikai savam mūžam, bet arī bērnu un mazbērnu nākotnei. Daļa no šīs ilgā laika plānošanas bija labības paglabāšana nākamā gada sējai un vēl rezervei – ja nu neražas gads. Tāpēc bija jāceļ laba un droša klēts labības glabāšanai. Tāpēc bija jābūvē rija, kurā izžāvēt un izkult labību. Tāpēc – labas dzirnavas malšanai, abra – mīklas mīcīšanai un droša krāsns maizes cepšanai. Tas viss ilgam laikam, lieki netērējot laiku un līdzekļus un tā iegūstot pārticību un drošības sajūtu, kas svarīga ikvienam cilvēkam. Zemniekam bija jāspēj gudri sadalīt savu laiku, domājot ne tikai par šodien darāmajiem darbiem, bet arī par rītdienu, tādēļ arī zemniekam bija sava laika izjūta un kārtība, kurā steiga, nepacietība un pārsteidzība varēja būt bīstama.