Pūrs

Muzeja krājumu arī varam uzskatīt par pūru. Muzeja pūrs – dažādu savākto lietu apkopojums, kas nepieciešams muzeja darbībai, kas apliecina muzeja bagātību un iespējas pilnvērtīgi atspoguļot novada vēsturi. Šeit Atklātajā krājumā izstādītie priekšmeti ir tikai neliela daļa no Valmieras muzeja bagātā krājuma. 

Pūrs tā ir sastrādātā, sagatavotā, uzkrātā bagātība – mantu kopums, kas meitai/līgavai vajadzīgs turpmākajā dzīvē kopā ar vīru jaunajā vietā. Meitas pūru gatavot (locīt) bieži vien sāka māte, vēl meitai esot mazai. Paaugoties meitene iesaistījās sava pūra gatavošanā – adīja zeķes un cimdus, auda nātnus un vilnas audumus, villaines, segas, palagus, galdautus, dvieļus, brunčus, prievītes. Tam bija nepieciešams sagatavot diegus un dziju. Tāpēc bija jāiemācās cirpt aitas, mazgāt vilnu, kārst, vērpt un šķetināt, bija jāprot apstrādāt linus un vērpt diegus, jāapgūst adīšanas un aušanas prasmes, arī izšūšana un tamborēšana. Lietu vajadzēja daudz, jo kāzās bija arī jāapdāvina vīra vecāki, jāziedo cimdi, zeķes, dvieļi, villaines dažādām vietām, lai nodrošinātu sev labvēlīgu dzīvi vīra mājās. Uzskatīja – jo smagāks pūrs, jo čaklāka un turīgāka meita. Tā kā pūralāde norādīja uz meitas ģimenes sociāli ekonomisko statusu, tās greznā un mākslinieciskā apdare bija svarīga kāzu rituālā, kad lāde ar zirgiem tika vesta uz vīra mājām. Lādei bija jābūt krāšņai, tāpat kā jaunās sievas dāvanām.

Atklātajā krājumā telpā “Pūrs” apskatāmi priekšmeti, kuros glabāja pūru un priekšmetus, kuros glabāja izejmateriālus – vilnu, dziju, diegus u.c. pūra gatavošanai. Nozīmīgākie un greznākie priekšmeti ir lielās pūralādes. Latvijā pūralādes darinātas no 17.gs.beigām līdz pat 20.gs.sākumam, parasti no priedes koka. Pēc izmēriem, apkalumiem un apgleznojuma pūralādes bija ļoti daudzveidīgas – to ietekmēja meitas turība un gaume, kā arī pieejamo amatnieku prasmes. Lādes izgatavojuši vietējie galdnieki un kalēji, bet krāsojuši galdnieki vai ceļojošie amatnieki ebreji.

Pūra glabāšanai izmantoti arī mazāki pašu gatavoti koka trauki. Atklātajā krājumā izstādītas kriju pūra vāceles, liekta lubu vācele ar iededzinātu ornamentu un pītas vāceles. Vilnas, vilnas dziju un linu diegu, spolīšu glabāšanai izmantoti arī grozi, vienkoka mucas, pīti trauki un skalu grozi. Šie priekšmeti ar visu saturu tradicionāli glabājās klētī vai drēbju klētī.

Atklātajā krājumā izvietoto priekšmetu – pūra un pūra izgatavošanas izejmateriālu glabāšanas priekšmetu tematiskais iedalījums:

  • pūra lādes;
  • kriju pūra vāceles;
  • liekto lubu pūra vāceles;
  • pītās vāceles;
  • pītie grozi un tīnes;
  • skalu grozi.

 

 

Pītās vāceles.

Zemnieku saimniecībās jau izsenis sastopami daudz dažādu pītu priekšmetu. Viena grupa ir pītas tvertnes, kas lietotas pūra lietu glabāšanai, otra – saimniecības trauki – vāceles, kas izmantotas sauso produktu, piemēram, miltu, putraimu, zirņu pagrābšanai no maisa vai apcirkņa un aiznešanai uz pielietojuma vietu. Šīs saimniecības vācelītes noderēja arī kā mēra vienības mājas apstākļos.

Pinumi tika izgatavoti no dažādiem materiāliem – skaliem, krijas un bērza tāss sloksnītēm, šķeltām un nešķeltām klūdziņām un saknītēm. Latvijas austrumu daļā vāceles pītas arī no salmiem savienojumā ar klūgām. Biežāk pūra mantu un saimniecības vāceles pītas no klūdziņām vai saknītēm, pie tam lielākajai daļai šo trauku izmantoti abi materiāli, retāk sastopami tikai klūdziņu vai tikai saknīšu pinumi.

Klūgas vāceļu pīšanai parasti grieza no kārklu atvasēm. Izmantoja arī lazdas, retāk gobas, ievas vai vīksnas jaunās atvases. Klūgas sāka griezt rudzu pļaujas laikā un turpināja vākt visu rudeni. Sagrieztās klūdziņas vispirms rūpīgi nomizoja, bet lietoja tikai sevišķi rupjiem pinumiem. Klūgas sašķēla sloksnītēs, apdarināja un apgrieza, lai tās būtu apmēram vienā platumā visā to garumā. Lielākiem pinumiem, trauku karkasiem un “ribiņām” lietoja nesašķeltas klūdziņas. Lai plēstās un neplēstās klūdziņas būtu elastīgas un izturīgas, tās pirms pīšanas mērcēja karstā ūdenī. Cietākās klūgas dažkārt pat vārīja.

Pīšanai piemērotākās ir priedes saknītes, jo tās ir vienāda resnuma pat vairāku metru garumā. Lietoja arī egļu un paegļu saknītes. Tās ir elastīgs un izturīgs materiāls, bet pirms pīšanas arī tās jāmērcē un jāsutina, lai būtu mīkstas un pinot nelūztu. Pina gan šķeltas, gan nešķeltas saknītes.

Vāceli pinot, izraudzijās vienāda resnuma – parasti apaļas klūdziņas, tās lika horizontāli paralēli citu citai un ar jau šķeltu saknīti, retāk klūdziņu, sāka pīt. Pina spirālveidā, pārķerot katru nākamo pamatklūdziņu un saistot tās cieši kopā. Pinums veidojās nedaudz slīps un tik ciešs, ka pamatklūgas praktiski nav redzamas. 

Pītās vāceles ar pītu vāku ir bijušas pūra vāceles. Vāka precīzai uzlikšanai šīm vācelēm sānu malas augšmalā parasti izpīts ieliekums jeb sašaurinājums vāka apmales platumā. Vāku pinot, lai vācele būtu cieši noslēgta, tas tika precīzi pieskaņots šai sašaurinātajai trauka augšmalai. Vāks varēja būt piestiprināts pie vāceles augšnalas ar izpītām viriņām. Varēja otrā pusē arī pīta cilpiņa aizdarei. Vāceles noslēgšanai tika lietots rūpīgi nodrāzts koka vai kaula puļķītis.

Pēc formas pītās pūra vāceles mēdza būt cilindrveida, ovālas un četrstūrveida (reti). Pīto vācelīšu sānu malas bija: taisnas un novietotas vertikāli; taisnas, novietotas slīpu, veidojot traukam paplatinātu augšu; izliektas, veidojot vācelei paplatinātu vidusdaļu.

Bezvāku vācelītes, cik zināms, lietotas gan rokdarbu, dzijas kamolu, rotaslietu, jostu un citu sīkumu glabāšanai, gan miltu, auzu, putraimu pagrābšanai.

Liektie lubu trauki

 

Plēsto koka slokšņu jeb lubu vāceles un cibiņas pēc formas un darināšanas tehnoloģijas ir līdzīgas kriju pūra tvertnēm. Liektie lubu trauki gatavoti līdz 20.gs. 20.gadu beigām. Pēc lietojuma tos iedala divās grupās: produktu cibas sviestam un biezpienam un pūra vāceles.

Liekto lubu trauku gatavošanai izmantoti plēsti koka dēlīši. Parasti tie iegūti no gluda, taisnas šķiedras lapu koka ( it sevišķi pārtikas traukiem) kluča. Sloksnes tika noplēstas ar platasmens cirvi vai izturīgu, asu nazi. Koka sloksnes jeb lubas parasti plēstas pavasarī, kad kokā visvairāk sulu un tas labāk šķeļas. Biežāk izmantots bērzs, jo tas ir ļoti lokans, mazāk – kļava, ievs, liepa, osis. Dēlīši vākam un dibenam bieži izgriezti arī no skuju kokiem – egles, mazāk no priedes.

Rūpīgi noplēsta luba jau bija samērā gluda. Tā vēl tika rūpīgi nogludināta un nolīdzināta vienādā platumā, tad tā tika liekta, lai veidotu cibiņas vai vācelītes sānus. Šādu lubu sauca par cibas loku.

Lubas biezums bija dažāds: maziem traukiem ap 0,2-0,5 cm, lielām cibām un vācelēm – 0,5-0,7 cm.

Lai lubu varētu saliekt, tā līdzīgi kā krija, tika sutināta karstā ūdenī. Biezākām lubām dažkārt sastopami sekli vertikāli iegriezumi, lai lubu varētu vieglāk saliekt. Formas veidošanai tika lietots koka bluķītis, ap kuru apliekt izsutināto lubu. Kad luba bija saliekta apļveidā vai elipsveidā, tās gali pamīšus tika sastiprināti vai sašūti. Lai lubu varētu sašūt, abos tās galos ika izgriezti vai ar sakarsētu dzelzs irbulīti izdedzināti nelieli caurumiņi. Abu galu caurumiņiem bija precīzi jāsakrīt, tāpēc to vietas iepriekš tika iezīmētas. Šūšanai tka izmantoti smalki, elastīgi liepu lūki, plānas lazdas sloksnītes,skuju koku saknītes, kā arī putnu spārnu spalvas. Arī šis materiāls tika mērcēts un sutināts, lai strādājot tas būtu elastīgs un no tā varētu izveidot sīkas mazas cilpiņas, kas saturētu abus lubu galus kopā.

Vāceli vai cibu darinot, parasti tika veidotas divas šuves. Atšķirībā no kriju pūra vācelēm, kur abas sānu šuvex bija visā trauka augstumā, no lubas liektajām vācelēm otra šuve, kas pieturēja šuves iekšējo galu, pārsvarā veidota tikai ar 1-3 dūrieniem vidū vai augšmalā.

Kā kriju, tā lubu traukiem sānu šuves darinātas ar dažādiem dūrieniem. Lubu traukiem vērojama lielāka šuvju dažādība nekā kriju: taisni retināti, taisni nepārtraukti, slīpi, cilpveida, skujiņveida, kā ķēdes posmiņi, četrstaru zvaigznītē, neregulāri izkārtoti.

Vāka virsa un trauka pamatne tika izgriezta ripveida vai ovāla no 1 cm bieza, gluda dēlīša. Dēlītis pie malām tika piestiprināts ar mazām koka tapiņām (vēlākā laikā dažs trauks salabots ar metāla nagliņām). Izgriezto dēlīti pilnībā iekļāva sānu malās un tapiņas iedzina taisni, t.i., perpendikulāri trauka malām. Sastopams arī otrs vāka virsas un cibas pamatnes iestiprināšanas veids, kad izgrieztajā vāka vai pamatnes dēlītī gar malu izveidota taisnleņķa grope, kurā precīzi ielikta cibas sānu mala. Gropei jābūt tik dziļai, lai sānu malas biezums to pilnīgi aizpildītu. Šajā gadījumā koka tapiņas dzītas slīpi.

Lubu vāceļu rotājums ir vairāk vai mazāk dekoratīvi veidotās sānu šuves. Vienkāršākajām pūra vācelēm lubas ārējais gals dažkārt rotāts ar sīkiem iegrieztiem robiņiem vai dekoratīvi apdarinātiem dūrienu caurumiņiem. Tomēr lielākajai daļai pūra vāceļu un visām pātikas cibiņām lubas ārējais gals vienkārši slīpi gludi apgriezts.

Bagātīgs rotājums ir vienai Valmieras muzeja pūra liekto lubu vācelei. Tas ir iededzinātu aplīšu raksts visai vāveles un vāka virsmai. Analoģiskas vāceles ar iededzinātu rakstu, kas viscaur klāj virsmu, sastopamas Igaunijas dienvidu daļā.

Vāceles un cibas. – Rīga, 1989.

 

Pūra vāceles:

1) no krijas

Krijas vāceles ir liektie trauki (viens no senākajiem trauku izgatavošanas veidiem, traukus lieca no krijas un bērza tāss, no lubas vai sloksnes, tas ir no plāna koka dēlīša). Krija ir koka mizas daļa starp ārējo kārtu un koksni. Krija tika iegūta, uzmanīgi noplēxot taisni augšam gludam un bezzarainam kokam mizu. Parasti miza tika lobīta pavasarī, jo tad tā vieglāk atdalāma no stumbra. Biežāk lietota liepas krija, bet izmantota arī citu lapu koku, kā vīksnas, pīlādža, alkšņa un citu koku krijas. Trauku gatavojot parasti mizas ārējā kārta it atstāta nenolobīta, lai materiāls būtu izturīgāks. Krija ir sīksta, viegla un elastīga, labi padodas sastiprināšanai, tā lietota mīksta, tiko no stumbra noņemta vai arī īpaši sagatavota, sautējot karstā ūdenī.

Pūra mantu glabāšanai lietotas dažāda izmēra kriju tvertnes ar cieši uzbāžamiem krijas vākiem. Šīs kriju tvertnes – pūra vāceles ir skapju un kumožu priekšteces. Kriju vāceles vēl 19.gs.otrajā pusē tika izmantotas dažādu tekstīliju glabāšanai. Lai arī tās izgatavotas 19.gs.beigās, tomēr lietotas arī vēl 20.gs.sākumā.

Krijas pūra vāceles ir rūpīgi darinātas. Tās gatavotas no gludas krijas gabala, veidotas cilindriskas vai elipsveida. Kriju saliecot, miza parasti tika atstāta iekšpusē. Krijas gali tika raupīgi apdrāzti, salikti pamīšus un sastiprināti ar smalkiem lūkiem, tā izveidojot vienu vai divas sānu šuves. Otra sānu šuve, ja tāda bija, parasti darināta visa trauka sāna augstumā. Līdzīgi sastiprināts arī vāka sānu mala.

Sānu šuves veidotas ar dažādas formas dūrieniem – visbiežāk ar cilpveida, vēl biežāk ar taisniem retinātiem, retāk ar slīpiem dūrieniem, kas dažkārt izkārtoti, veidojot neregulāras ģeometriskas figūras. Dažos traukos izmantoti taisni nepātraukti dūrieni, kādus parasti lieto sloksnes trauku sastiprināšanā. Dažreiz kriju vācelēm sānu šuve veidota kā skujiņa. Ja kriju vācelei ir divas šuves, tad parasti tās šūtas ar atšķirīgiem dūrieniem.

 

Vāka virsa un vāceles pamatne arī gatavota no krijas, izgriežot to apaļu vai ovālu. Pie sānu malām to piestiprināja ar smalku lūku pavedienu, veidojot komplicētākas šuves nekā sānos. Šo šuvju uzdevums bija ne tikai saturēt trauku savienojuma vietās, bet arī stiprināt tā šķautņu izturību. Šuves darinātas sarežģītas pīnes veidā, ar dažāda garuma dūrieniem horizontālajā un vertikālajā plaknē, lai pasargātu kriju no plīšanas pa šķiedru, kas neizbēgami notiktu, ja dūrieni būtu vienāda garuma.

Virsas un pamatnes gabali vācelē parasti iestrādāti ar mizu uz ārpusi.

Pēc tilpuma krijas pūra vāceles sastopamas visai atšķirīgas. Mazākās kriju vāceles (augstums 10-20cm, diametrs 14-25cm) lietotas dažādu sīku mantu kā lakatu, aubīšu, cimdu, zeaku, jostu un tamlīdzīgu lietu glabāšanai. Tās parasti novietoja uz plauktiņa pie gultas, dažkāt ielika pūra lādē vai skapī. Lielās kriju vāceles (augstums 40-50cm, diametrs 50-65cm) vairāk izmantotas brunču, villaiņu, pat gultas segu glabāšanai. Šīs liela izmēra vāceles ar visu pūra mantu nereti tika glabātas drēbju klētī.

 

Scroll to Top